Pierasts uzskatīt, ka katras meitenes sapnis varētu būt – piedzīvot, ka viņā iemīlas princis. Bet Tjūdoru dzimtaskoks rāda, ka ļoti būtiska var būt arī cita karjera – katram uzņēmīgam un iznesīgam puisim censties iepatikties un būt noderīgam karalienei. Ja tas izdodas, tad dažreiz var kļūt par karali, dažreiz jāsamierinās ar favorīta lomu. Arī tā daudziem aristokrātiem varēja būt sapnis, kura dēļ šķita vērts censties.

Par vienu no karalieņu medniekiem – Ouenu Tjudoru, Henrija VII vectēvu - jau stāstīju. Viņš savu karalieni sekmīgi nomedīja, dāvinot mazdēlam iespēju dibināt jaunu karalisko dinastiju.

Otrs, kuru gribu pieminēt, ir Čārlzs Brendons, Luija XII atraitnes otrais un patiesībā vienīgais īstais vīrs. Viņi abi bija Džeinas Grejas – nabaga 9 dienu Anglijas karalienes vecvecāki. Čārlzs Brendons bija Henrija VIII uzticības persona, kurš tika sūtīts uz Franciju pakaļ agri atraitnēs palikušajai māsai – Marijai. Laikam starp Čārlzu un Mariju kaut kas romantisks eksistēja jau pirms karaliskajām laulībām un Marijas uzkāpšanas Francijas tronī. Tādēļ abi nekavējās izmantot gadījumu un Francijā steidzīgi un ne bez Franča I aktīvas līdzdalības apprecējās. Henrijs VIII pārskaitās – tagad māsa vairs nebija izmantojama politisko laulību tirgū. Brendonam viņš gribēja nocirst galvu. Taču konflikts kaut kā tika atrisināts bez asinīm – pēc tam, kad Marija atdeva brālim atpakaļ pūra dārglietas, kas tai tikušas dotas līdzi uz Franciju.

Caur Džeinu Greju mēs nonākam pie, manuprāt, visspilgtākās karalieņu mednieku dinastijas – Dadlijiem, ne viennozīmīgi veiksmīgiem, maigi sakot. Vectēvs Edmunds sodīts ar nāvi par kukuļņemšanu un valsts kases izsaimniekošanu. Tēvs Džons, izmantojot nabaga nepilngadīgā karaļa Eduarda VI vājumu un iespaidojamību, panāca, ka tika mainīta Henrija VIII testamentā noteiktā troņa mantošanas kārtība un pēc Eduarda nāves no tuberkulozes  troni mantot varēja cerēt Džona dēla Gilforda sieva, jau minētā Džeina Greja. Pamatīgi bija pastrādājis Džons Dadlijs, diemžēl ar bēdīgām sekām gan sev, gan dēlam un vedeklai – visiem tika izpildīti nāvessodi.

Otrs brālis – Roberts – nomira dabīgā nāvē 56 gadu vecumā un bija vienīgais Elizabetes I favorīts. Tomēr viņš nemaz nav tā svinējis savu panākumu, kā varbūt varētu domāt. Paguvis arī trīsreiz precēties un divas no tām - oficiāli. Vienreiz ar jau minēto Elizabetes māsīcas meitu Letīciju Nolisu – tā ir viņa pēdējā laulība. Starp citu, Letīcija esot bijusi ārēji ļoti līdzīga karalienei. Grāfs Lesters – šo titulu Robertam Dadlijam sākotnēji bija plānots piešķirt, lai tas varētu godam precēties ar ... Mariju Stjuarti. Tas bija tāds graciozs Elizabetes priekšlikums 1563. gadā – apprecināt savu favorītu ar konkurenti. Divām „māsām” viens vīrs – tas tak atrisinātu daudzas privātas un valstiskas problēmas! Laikam jau ne tikai Lesteram bija iebildumi pret laulību ar Mariju Stjuarti – ar tādiem tajos laikos būtu par maz, lai darījums nenotiktu. Bet Dadlijs apvainojās un laulību ar Letīciju Nolisu noslēdza aiz atriebības karalienei.

Precību plāns ar Mariju Stjuarti Elizabetei bija ienācis prātā pēc liela pagodinājuma parādīšanas Robertam Dadlijam. Laikā, kad karaliene slimoja ar bakām (tā tolaik bija potenciāli nāvējoša slimība), viņa Robertu nosauca par savas varas mantinieku – lordu protektoru. Bet vēl pirms tam bija abu slepenie precību plāni. Joprojām eksistē hipotēze, ka 1561. gadā Elizabete dzemdējusi Roberta dēlu, vārdā Artūrs, bet nodevusi to audzināšanā kādā kalpotāju ģimenē un nekad nav atzinusi oficiāli.

Pirmā Roberta Dadlija sieva, ar kuru viņš (aiz mīlestības!) apprecējās 18 gadu vecumā, Emija Robsārta, īsi pirms hipotētiskā Artūra dzimšanas gāja bojā mīklainos apstākļos. Elizabete šo gadījumu lika rūpīgi izmeklēt – laikam jau viņa juta sava favorīta karalieņu mednieka instinktus un asi uz tiem reaģēja. Viņai, šķiet, bija paniskas bailes nonākt kāda vīrieša kontrolē. Laulību viņa varēja izjust gandrīz vai klaustrofobiski – kā sevis iespundēšanu šaurā bezgaisa telpā.

Bet vēl pirms šiem notikumiem bija abu kopīgais ieslodzījums Tauerā. Roberts tur nokļuva par savas ģimenes ar Džeinas Grejas afēru saistītajiem grēkiem, arī viņa dzīvība karājās mata galā. Bet Elizabete tika ieslodzīta, jo bija nākamā troņa pretendente pēc tobrīd valdošās pusmāsas, katolietes Marijas I, sauktas arī par Asiņaino, pavēles. Marija I baidījās, Elizabete varētu viņu gāzt. Šķiet, tieši cietums abus jau no bērnības savstarpēji labi pazīstamos jauniešus satuvināja tā, ka attiecības ilga visu mūžu.

Kā nākamā ievērojamā karalieņu mednieku ģimene ir jāmin Seimūri. Džeina Seimūra, Henrija VIII trešā sieva, dzemdēja tam ilgi gaidīto dēlu, vēlāko karali Eduardu VI un prinča prototipu Marka Tvena darbā „Princis un ubaga zēns” . Bet pati pāris nedēļas pēc dzemdībām mira.

Bet Džeinas brālis Tomass Seimūrs, kas tiek raksturots kā liels avantūrists, savukārt apprecēja pēdējo Henrija VIII sievu, pavisam nesen atraitnībā nonākušo Katrīnu Parru, kura arī mira dzemdībās. Taču līdz tam jau gandrīz 40 gadu vecumu sasniegušais Tomass Seimūrs paguva sākt aplidot sievas audžumeitu Elizabeti, toreiz tikai pusaudzi. Veids, kā tas tika darīts, varētu būt bijusi meitenes seksuāla izmantošana un varētu būt bijis vēl viens iemesls, kādēļ nākamā karaliene tik traumatiski attiecās pret attiecībām ar vīriešiem. Katrīna Parra tomēr pārtrauca uzmākšanos pameitai, aizsūtot viņu dzīvot citur. Savukārt Tomass Seimūrs jau pēc sievas nāves tika sodīts ar nāvi – par valsts apvērsuma mēģinājumu. Nezinu, bet pieļauju, ka vismaz daļēji šis apvērsums varētu būt nozīmējis plānus apprecēt Elizabeti.

Bet ar to stāsti par karalieņu medniekiem Seimūriem nebeidzas. Tomasa vecākā brāļa Edvarda dēls Edvards apprecēja nabaga ar nāvi sodītās Džeinas Grejas māsu Katrīnu, kura būtu viena no troņa pretendentēm Elizabetes nāves gadījumā. Diemžēl vai paldies dievam, bet Elizabete savu jaunāko konkurenti pārdzīvoja par 35 gadiem ...

Vēl mums ir atlicis palūkoties uz diviem karalienes Marijas Stjuartes medniekiem.  Pirmais – Henrijs Stjuarts, izjauca Elizabetes I un Marijas Stjuartes slepenās sarunas, kuru mērķis bija Mariju apprecināt - izdevīgi un Anglijas troņa mantošanu izslēdzoši . Izskatot, kā minēts, arī Roberta Dadlija kandidatūru. Un šādā tautai un valstij tik svarīgā brīdī Marija atļaujas iemīlēties slaidajā Skotijas skaistulī. Ne tikai iemīlēties, bet arī steidzīgi apprecēties – muļķe tāda! Elizabetei tas varētu būt bijis sitiens zem jostas vietas arī pavisam personiski – viņas bailes no mīlestības, laulībām un vīrieša potenciālas seksuālas virskundzības tika izlaistas no slēptuvēm! Nu un tad vēl Roberta laulība ar Letīciju! Un, protams, politiskās sekas - Marija Stjuarte turpināja būt nopietna pretendente uz Anglijas troni un attiecās parakstīt viņai piedāvātu dokumentu par atteikšanos no cerībām uz to.

Bet Henrija Stjuarta veiksme izrādījās īsa un galvenokārt viņa paša muļķības, iedomības un bezatbildības dēļ. Viņš gribēja sākt uzvesties kā karalis (Elizabetes bailes piepildās Marijas dzīvē!) un diktēt sievai noteikumus, viņš pat atļāvās neierasties uz abu dēla, nākamā Skotijas un Anglijas karaļa kristībām! Nabaga Marija Stjuarte! Viņa taču bija tā uzticējusies, un tagad tā nodota... Un gan jau viņa visā vainoja arī sevi – viņai, vienai no sava laika izglītotākajām un skaistākajām sievietēm, taču bija jāparedz šāda notikumu attīstība. Bet tagad vairs nebija daudz variantu – Henrijs Stjuarts pēc sprādziena viņa apartamentos vēl spēja mēģināt bēgt, bet slepkavas nazis to tomēr panāca.

Par Henrija Stjuarta slepkavu uzskatītais Džeimss Hepberns, grāfs Botvels ir pēdējais no manis pamanītajiem karalieņu medniekiem Tjūdoru dzimtaskokā. Ļoti drosmīgs un izlēmīgs cilvēks, „īsts vīrietis” kādu viņu redzēja Marija Stjuarte, pretstatā kaprīzajam dzīvesbiedram. Tomēr laikam jau ļoti gudrs gan nav bijis arī viņš. Nu kādēļ bija jāprec atbrīvotā, bet acīmredzamā emocionālā krīzē nonākusī karaliene, neapmierinoties vien ar tālredzīga un piesardzīga favorīta lomu? Un kādēļ tas jādara jau trīs mēnešus pēc konkurenta slepkavības?

Šeit atkal jāatmin Šekspīrs, kurš „Hamleta” sižetu varētu būt aizņēmis no šī vēsturiskā notikuma. Bet palūkojies uz to citas – karalienes dēla puses. Šillera „Marijas Stjuartes” sakarā nevar nepieminēt tajā darbojošos Viljamu Sesilu, grāfu Berleju (1521-1598). Viņa otrās sievas māsasdēls bija Frensiss Bēkons (1561 – 1626), slavenais angļu filozofs. Daudzi viņu uzskata par īsto Šekspīru – eksistē daudzi argumenti, kādēļ vēsturiski eksistējošai Viljams Šekspīrs nevar būt tas, par ko tiek uzskatīts. Bet ja tā, tad varam gūt ierosmi jaunām fantāzijām par „Hamleta” tapšanu un grāfa Berleja redzējuma uz šiem notikumiem nozīmi pasaules visslavenākā dramatiskā darba tapšanā.

Atgriežoties pie Marijas un Botvela laulībām – to rezultāts bija bēdīgs. Marijai Stjuartei nācās atteikties no Skotijas troņa par labu dēlam un bēgt uz Angliju, kurā pēc divdesmit gadiem viņai nocirtīs galvu. Bet Botvels aizbēga uz citu pusi – caur Orkneju salām uz Norvēģiju un Dāniju, kur „īstais vīrietis” tika iemests cietumā (un mira tur 1578. gadā) par mazgadīgas meitenes pavešanu, ko bija paveicis kādā no šīm valstīm pirms daudziem gadiem. Iespējams, viņa nāve bija saistīta ar sajukšanu prātā. Tā beidzās Marijas Stjuartes trešā un pēdējā laulība.

Ja raugāmies no psiholoģiskā viedokļa, karalieņu medīšanas motivācija var būt trejāda.

Pirmkārt, matriarhāla. Tiekšanās pēc karalienes Mātes kā Dēlam, lai viņai kalpotu, izpelnītos apbalvojumus, lai ar viņu saplūstu un „piedzimtu viņā atpakaļ”. Kā donam Kihotam ar savu Dulsineju. Bet diezin vai kāds no manis aprakstītajiem karalieņu medniekiem tīrā veidā atbilst šim motivācijas tipam, droši vien tikai daļēji. Piemērām, grāfs Lesters.

Otrkārt, patriarhāli. Nozogot karalieni, atbrīvojot to no smagās Mātes lomas, aizvedot uz meža būdiņu un baudot laimīgu dzīvi divatā kopā bērniem. Vistuvāk šādai motivācijai varētu būt bijis Čārlzs Brendons.

Un treškārt, patrimatriarhāli. Tātad pakļaujot karalieni sev uz piesavinoties karalienes varu, bet neko būtiski jaunu tās realizēšanā neienesot. Par to laikam sapņoja Tomass Seimūrs un Henrijs Stjuarts.