Izlasījis Šekspīra „Ričardu III”, dabūju pilnu galvu jaunu jautājumu. Pirmkārt jau – vai šo darbu uzrakstījis tas pats cilvēks, kas radījis „Hamletu”, „Venēcijas tirgotāju” un „Romeo un Džuljetu”? Kaut kā netalantīgi veidots man izskatās kaut vai pats Ričarda III tēls – viens vienīgs ļaunums un neglītums. Tādu cilvēku nav – aiz ļaunā vienmēr stāv labais, traģiskais un nesaprotamais. Veids, kā viņš dabū par sievu Annu – slavenā Jorika – saukta arī par „karaļu taisītāju”, meitu – laulības aiz naida ar mīlētā vīra un vīratēva slepkavu - bez kādas pretestības. Jocīgi. Vēl svarīgāk – lugā uz skatuves neparādās tik svarīgā un vajadzīgā Jorkas Elizabete un līdz ar to – viņas attieksme pret izšķirīgajiem  notikumiem Anglijas vēsturē.

Jau atkal ierunājoties par šiem notikumiem, es iedomāju iepriekš pieminēto jautājumu – kurš nogalināja Jorkas Elizabetes brāļus? Šekspīra laikā un agrāk dramaturģija bija arī dzīvās vēstures paudēja un veidotāja. Kas nozīmē, ka tai bija milzu nozīme iekšpolitikā. Tātad – ideoloģiskās cīņas lauks, kā teiktu šodien.

Pirmais vēstures par brāļu nāvi autors bija Tomass Mors – tuvs Henrija VIII sabiedrotais, sociālistiskais utopists un skolotājs karaļa jaunībā un katoliskās laulības ar Aragonas Katrīnu laikā. Laikam tieši Mors bija slavenā Henrija VIII vārdā rakstītā pretluteriskā manifesta „Septiņu sakramentu aizsardzībai” autors, par ko pāvests Leo X Anglijas karalim piešķīra „Ticības aizstāvja” (Defensor Fidei) titulu. Varbūt Moram bija savs pamats izkalpoties tagadējam karalim, jo Henrija VII laikā viņš bija kritis nežēlastībā un varēja gribēt to vairs nepiedzīvot. Lai gan tādiem ideālistiem jau tas nemaz nav svarīgi. Varbūt Henrijam VIII glaimojoša vēsture par Tjudoriem radās daļēji neapzināti – aiz lepnuma par savu audzēkni un vēloties tam politiski palīdzēt? Karalis pēc gadiem skolotājam atmaksāja ar galvas nociršanu - varbūt aiz bailēm no tā, ka Mors tomēr varētu vēsturi izlabot? Vai tomēr mums jāuzticas populārajai versijai, ka Mors bijis nelokāms katolis nav varējis pieņemt reformāciju, bet nāvi pieņēma kā moceklis?

Šis jautājums ved mūs tālāk – palūkoties, kam tiek piedāvāta Šekspīra darbu autorība. (Vēsturiskais Šekspīrs ir bijis kurpnieka dēls un aktieris, kurš, iespējams, nav pratis pat rakstīt, un kuram nav bijušas tās zināšanas, kas būtu vajadzīgas, lai uzrakstītu to, ko uzrakstījis „īstais” Šekspīrs. Viņa sieva un meitas pavisam neteikti ir bijušas analfabētes un savā testamentā viņš ne vārdu nav bildis par sava literārā mantojuma likteni vai par grāmatām vispār.) Viena no pretendentēm uz Šekspīra darbu autores godu ir Elizabete Sindi (slavenā 16. gadsimta angļu izlūkdošanas un pretizlūkošanas šefa Frensisa Volsingema mazmeita) un viņas vīrs – Rodžers Menners, grāfs Retlends. Arī Elizabetes Sindi patēvs – Roberts Derivjē, grāfs Esekss un Elizabetes I par 34 gadiem jaunākais favorīts. Roberta Dadlija, grāfa Lestera padēls un pēctecis karalienes gultā un sirdī. Protams, arī Frensiss Bēkons, filozofs un Viljama Sesila, grāfa Berleja – valsts sekretāra otrās sievas māsasdēls un sākotnēji liels grāfa Eseksa draugs. Un visbeidzot – arī pati Elizabete I varētu būt piedalījusies to darbu radīšanā, kurus pēc tam piedēvēja aktierim Šekspīram.

Vai nav interesants personu un viņu ieņemamo amatu saraksts? Vai tad šeit prasīties neuzprasās hipotēze, ka „Ričards III” ir ar ideoloģisku un vēsturi palabojošu nozīmi radies dramaturģisks darbs, kura mākslinieciskā nozīme tādēļ tālu drīkstēja atpalikt no tiem darbiem, kurus zem Šekspīra vārda sacerēja tas viens – īstais ģēnij? Mēs varam iedomāties, ka, ja vēsturē paliktu ierakstīts, ka Henrijs VII ir kaut kā bijis saistīts vai vainojams sievasbrāļu nāvē, tad viņš vai viņa pēcteči pie pirmās izdevības tiktu gāzti. (Tiem, kas interesējas par „īstā” Šekspīra meklējumiem, varu ieteikt ieskatīties krievu  Wikipēdijā – tur zem Šekspīra šķirkļa ir linki uz tekstiem par šo jautājumu.)

Man pārdomas par Elizabetes Jorkas brāļu nāves vaininieku radās, redzot nāves (ne)pārdzīvošanas darbam raksturīgu dinamiku viņas ģimenē. Bet šī dinamika varētu rasties arī divu citu iemeslu vai to kombinācijas dēļ. Pirmkārt, Nāve un slepkavības ģimenē ir viss Sarkanās un Baltās rozes karš. Un, otrkārt, no matriarhālā viedokļa brālis ir svarīgāks kā vīrs. Tādēļ Henrijs VII Jorkas Elizabetei varētu nozīmējis tikai bērnu tēvu, dinastijas radītāju un karali, neko vairāk. Neko emocionālu un personīgu. Kurpretim tādas jūtas viņa varētu būt izjutusi pret mirušajiem brāļiem, kļūstot par Ledus karalieni, „sasaldēto” Māti vai Raiņa Saulcerīti Stikla kalnā, kas nepamostas visu mūžu un kuras bērniem jācīnās par viņas pamodināšanu. Un kuri cieš, ka tā nemostas.

Domājot par Tjudoriem, es sapratu, ka nāves ietekme ģimenē ir līdzīga tādas Mātes ietekmei, no kuras nav iespējams vai ir ļoti grūti aiziet. Kas tur savā varā un kas pavērš pēcnācēju skatus uz sevi un vēl tālāk mātes aizmugurē, tālāk pagātnē, dzimtaskokā un vēsturē. Kas ir tik intensīva, ka neļauj dzimt bērnubērniem un kas liek dinastijām izbeigties. Tam nav laika un nav spēka – jāinteresējas par Māti – Nāvi. To mēs novērojam ne tikai šeit – tā noticis arī Raiņa, Ļeņina un Hitlera ģimenēs, kuras esmu analizējis iepriekš. Nāve kā supermatriarhāts vai kā dzemdējošās Mātes otra puse.

Kā lai šeit neatmin Freidu, par kuru stāsta, ka viņš sev jautājis – kā tas var būt, ka mātes, zinot, cik daudz viņu bērniem dzīvē būs jācieš, tomēr dzemdē? Freids pats arī atbildējis – tādēļ, ka viņas zina – bērni galu galā atgriezīsies pie mātes, pieņēmušas Mātes Zemes izskatu. Dzemdējošā Māte un Nogalinošā Mātes – divas māsas vai viena arhetipa divas daļas.

Šeit ir īsti vietā atcerēties divas ļoti svarīgas, izcilas un lielas Dzemdējošās Mātes. Tās, kuras reaģējot uz Edvarda V un Ričarda nāvi, panāca, ka uzurpatoram Ričardam III pretim stājas nākamais Henrijs VII. Un kas lielā mērā nodrošināja pēdējā uzvaru. Es šeit runāju pirmkārt par Elizabeti Vudvilu (vēl viena Elizabete), aiz kuras stāvēja viņas ietekmīgais izcelsmes klans un kura varēja justies ļoti vainīga un arī ļoti nikna, jo saskaņā ar „Ričardu III”, pati bija atdevusi slepkavam savu jaunāko dēlu.

Otra ir Margarita Boforta (vēl viena Margarita) – viņas tēvamāsa bija Skotijas karaļa Džeimsa I Stjuarta sieva un Džeimsa II māte. Tātad iestaigāja ceļu, kas būs jāiet viņa s mazmeitai Maragaritai Tjudorei – Džeimsa IV sievai. Margarita Boforta alka iesēdināt savu vienīgo, 13 gadu vecumā dzemdēto dēlu Anglijas karaļa tronī. Uz to viņam bija tiesības kā Lankasteru asiņu nesējam caur Bofortiem – Džona de Gonta atzītajiem mīļākās Katrīnas Svinfordas dēliem. Viņa zināja, ar ko un par ko runāt šajā sakarā – ar Elizabeti Vudvilu par viņas vecākās meitas laulībām ar nākamo Henriju VII. Un viņa prata nodrošināt, ka izšķirošajā kaujā starp Ričardu III un Henriju VII, pirmā pusē karojošais Tomass Stenlijs, grāfs Derbijs ar visiem sev pakļautajiem karavīriem kaujas izšķirošajā brīdī pārgāja Henrija pusē. Tieši tas izšķīra kaujas likteni, jo Ričarda III rīcībā bija krietni lielāks, pieredzējušāks un labāk apmācīts karaspēks.

Bet Tomass Stenlijs taču bija Margaritas Bofortas ceturtais un pēdējais vīrs! Spriežot pēc tā, ka mūža nogali viņa tomēr izvēlējās pavadīt viena, lai gan cienījamajā Karaļa Mātes statusā, varam padomāt, ka viņas pēdējās laulības viens no svarīgākajiem mērķiem (varbūt neapzinātajiem) bija dēla militārās uzvaras nodrošināšana ... Margarita Boforta par diviem mēnešiem pārdzīvoja dēlu Henriju VII – šo laiku viņa paguva būt arī mazdēla reģente. Kā redzams, viņa ir viena no spilgtākajām un ievērojamākajām Mātēm šajā dzimtaskokā.

Lai nu kā – šī puzle, kad tā salikta, rāda skaidri un gaiši – divas Mātes pielika punktu Sarkanās un Baltās rozes karam, atļaujot uznākt uz skatuves jaunai dinastijai. Ne Jorkiem, ne Lankasteriem, kurus arī no Plantagenetiem radīja Mātes, un ne Bofortiem. Tjūdoriem, vēsturei būs jāiegaumē šis uzvārds.

Protams, šāda Māšu savienība liecina pret Henrija VII kā slepkavas hipotēzi. Jo vai gan Elizabeti Vudvilu varētu iedomāt kā līdzzinātāju savu dēlu slepkavībā? Šis arguments izklausās ļoti izšķirošs. Tomēr visas nozieguma detaļas mēs neuzzināsim nekad, tādēļ es nesteidzos hipotēzi izsvītrot no šīm pārdomām. Kaut vai tādēļ, ka tā ļoti ir rosinājusi mani domāt par ģimenes dinamiku Tjūdoru dinastijā un tās priekštečos. Nu un, protams, par nāves nozīmi visā tajā.

P.S. Jau iepriekšējos rakstiņos, sevišķi par Henrija VIII „harēmu” runājot, nācās samierināties, ka ne visas personas un to sarežģītās radniecības bija iekļuvušas dzimtaskokā. Arī šajā rakstā šis tas izgājis ārpus vecā varianta robežām. Tagad dzimtaskoks ir uzlabots un tuvākajā laikā aizstās iepriekšējo versiju. Tikai Šekspīra darbu varoņu Viljama Sesila, grāfa Berleja dzimtaskoks ar visu Frensisu Bēkonu, kā arī Džordža Talbota, grāfa šrūsberija raduraksti (pagaidām?) vēl nesavienojas ar visu šo pa jaunam sakārtoto jūkli.