viestursrudzitis.lv

Teātris

Galvenā » Raksti » Raksti

Nodevība, bailes un smalkums -2
Nosaukuma maģija
 
Tagad par nosaukumu, kas ļoti programmē šo izrādi. Vispirms par „skūpstu”. Bozijam divas reizes visā izrādes laikā būtu bijis jāskūpsta Oskars. Un abas reizes viņš (Uldis Anže?) no šī skūpsta (ar Juri Lisneru?) izvairās. Tas, protams, ir jau augstāk minētais teātris teātrī – kā mēs (aktieri, heteroseksuālā sabiedrība) attiecamies pret gejiem un savu homofobiju. Tas ir gan amizanti, gan informatīvi, gan dziļas pārdomas rosinoši.
Tomēr – skūpsts nav tikai skūpsts, tas ir Jūdas skūpsts. Tātad dramaturga nepārprotami uz nodevības tēmu vilktās saites. Manī tas raisa divus lielus pārdomu blokus. Pirmais ir saikne ar dižā argentīnieša Borhesa „Trejādo Jūdu” – līdzīgi kā Gētes „Faustu”, divu latviešu tulkotāju darba pagodinātu. To lasot, man (beidzot) pieleca, ka tikai pateicoties Jūdas nodevībai, Kristus varēja kļūt par to, par ko gribēja – par Upuri, ko var krustā sist un kas var mirt par citu grēkiem. Tātad Jūda uzņēmās Vajātāja lomu, bet, kā tas izjūtams ne tikai no Borhesa (arī no Bībeles), tomēr netika par to pulgots un driskās sadriskāts. Drīzāk tur ir tāda partnerība iekšā – ja nebūtu Jūdas, nebūtu Kristus.
Tieši šādā veidā mums varētu būt noderīgi palūkoties uz Ulda Anžes Boziju. Viņš gan nodod, gan nenodod, gan skūpsta, gan neskūpsta. Viņš ir lords, zilo asiņu brālības sastāvdaļa. Varbūt bez viņa Oskars Vailds būtu kaut kāda sīka, nezināma vienība. Varbūt, ka Kristus ir Kristus dēļ Jūdas un varbūt Oskars Vailds ir Oskars Vailds dēļ Alfrēda Duglasa. Nabaga Bozijs (tomēr Vajātājs drāmas trīsstūrī) – lai gan savā personiskajā dzīvē briesmīgi sadragāta, vāja, atkarīga un fragmentēta personība, tomēr neapzināti milzu svarīgumu ieguvis. Neapzināti.
 
Nervu gali un bruņas
 
Vēl še ir jautājums par jūtīgumu un atsaldētību. Ja jāļauj sev just visu šo drāmu, nav viegli (vajadzība pēc „ceļojumu Mātes”, ienākumi teātra kafejnīcai!). Šajā diādē spilgti izpaužas ne tikai jau minētais Gundara Grasberga Robijs, un ne tikai Jura Lisnera Oskars Vailds. Pirmais ir tuvāk konfoformistiskam nejūtīgumam, otrais – asociālam jūtīgumam. Ulda Anžes Bozijs ir tik neapzināts šajā aspektā, ka viņu pat nav vērts pieminēt. Bet vēl jau ir arī Jāņa Āmaņa neapolitāniešu zvejnieks, smalki par Galileo Maskoni nosaukts. Kādas piecas minūtes gluži pliks pa skatuvi klaiņājošs. Pilnīgi nejūtīgs, atsaldēts un „vaļā esošs” tikai attiecībā uz pāris lietām – homoseksuālu darbošanos (darbu!) un naudu, kas taču arī darba sakarā.
Še, protams, jāatceras, ka izrādei ir arī režisors (kā gan tik ilgi bez viņa?) – jo tikai Džilindžers var izdomāt un pieprasīt kaut ko tādu – aktierim piecas minūtes būt plikam uz dedzinošajiem skatuves dēļiem. Ja man būtu jābūt režisoram, es to nekad mūžā nespētu pieprasīt – arī šis fakts man liek par kaut ko aizdomāties.
Provokācija – nu, protams. Džiļindžera stils un nodevas tam – arī. Bet arī racionāls aprēķins – cik ilgi vidējais latviešu skatītājs un arī aktieri to spēj izturēt? (Kailo, bet paskopi eksponēto Fībiju Keinu (Eviju Skulti) lugas sākuma ainā gan es (un citi heteroseksuāli vīrieši gan jau) gribētu „izturēt” ilgāk! – cik tas tomēr ir netaisnīgi pret Patiesību!) Cik ilgi iespējams izturēt šos te gejus? Nu jā – neviens nesāka vemt, neviens neizgāja no zāles – latvieši ir politkorekta tauta, lai viss iznāktu ārā, vajadzīgs Piektais gads. Bet arī jautājums par to, kā aktieris to spēj izturēt? Un cik daudz aktiera atsaldētības tam vajadzīgs?
Še iegūstam savdabīgu sociometrisku atsaldētības – jūtīguma līniju. Jāņa Āmaņa varonis ir šajā drāmā ir kā galējais punkts atsaldētības virzienā, bet Jura Lisnera varonis – jūtīguma virzienā. Varētu iznākt tāda kā sociāla piramīda, ja vien Oskara vietā izrādītos Bozijs. Bet tā kā Oskars ir tur, kur viņš ir, un Galileo arī ir savā vietā, mums jāierauga, ka šīs līnijas galapunkti varbūt ir jānosauc par apzināšanās – nepazināšanās poliem. Oskara trauslums līdz ar to zīmējas kā apzināšanās trauslums.
Un ir jau vēl arī Jāņa Skaņa Sendijs Mofāts – izcils sociālas kalpošanas un atsaldētības paraugs – noslīpēts līdz detaļām. Stiprs savā pozīcijā un pārliecināts par savas atsaldētības sociālumu. Ja godīgi, šī pārliecība un aktierdarbs inficēja arī mani. Es sapratu, ka uz kaut kā tāda kā Mofāts balstās sociālā stabilitāte. Un viss, kurā mēs no tās atraujamies, var tikt izjusta kā iziešana atklātā kosmosā, nestabilitātes veicināšana...
 
Kādas ilūzijas spēks
 
Mani ne sevišķi interesē homoseksualitāte. Bet man ir aizdomas, ka tādā veidā es reaģēju uz troksni, kas veidojas ap ikgadējām „praida” batālijām. Es pūlos izlikties, ka šis fenomens man ir vienaldzīgs. Ikdienā tas gluži labi izdodas, jo līdz šim man nav bijis daudz darīšanu ar gejiem. Tomēr es negribu savu vienaldzību turpināt arī tad, kad redzu kādu svarīgu labumu, nākošu no homoseksuālās pasaules pieredzes. Teorētiski jau tas varētu nākt arī no heteroseksuāļiem, un gan jau kaut kur arī tas notiek. Bet manu sociālo kontaktu lokā diemžēl nē.
Es šeit runāju par smalkumu un par spēju piešķirt īpašu jēgu un pat spožumu detaļām. Par prasmi ieraudzīt detaļās visu pasauli un par vēlēšanos to visu nosvinēt. Es nezinu, vai šo var attiecināt uz visiem gejiem vienmēr un visur. Varbūt pat nevar nekad un nekur un ka mums še ir darīšana vien ar manu fantāziju par gejiem un viņu smalkumu. Bet pat ja tā, tad arī tā ir laba izdevība – parunāt par smalkumu. Arī to, kuru sasniedz heteroseksuāli aktieri visās šajā homoseksuālajās padarīšanās. Varbūt mums jāpieņem, ka homoseksualitāte ir tas iemesls, kas ved pie smalkuma un izsmalcinātības? Iemesls, kas liek būt mums ne vien smalkākiem, bet arī labākiem - kas liek pārspēt pašiem sevi? (Še es gan par aktieriem, gan par režisoru – šis ir otrais gadījums, kad padomāju – Dailes teātra režisors Nacionālajā teātrī ir kļuvis daudz interesantāks!)
Šeit acīmredzami mums ir darīšana ar heteroserksuālu vīriešu jau sākumā aplūkotajiem pienākumiem pret sievišķo un sevišķi – mātišķo Dievieti. Par aizliegumu teikt sievietei „nē” un par neprasmi to darīt. Par iemaņām šo verdzību sev un citiem pasniegt kā izvēli un pat kā kundzību pār sievišķo. Ar vārdu sakot – par padotību Dievietei un nemitīgu nepieciešamību tai ziedot un ziedoties.
Manuprāt, heteroseksuālu vīriešu trulums un savdabīgā intelektuālā nolemtība kombinācijā ar atkarību visās tās izpausmēs, ir tieši Dievietes varas sekas. Mana paziņa, kuru atcerējos šī raksta sākumā, gan nepiekristu, ka heteroseksuāļus tik nesmalkus dara bailes neizpildīt savus pienākumus pret sievietēm un Dievieti. Viņa nesaprastu, ko pati dara ar vīriešiem šajā mūžīgajā dzimumu attiecību spēlē. Viņa nespētu ieraudzīt, ka īsā saitīte, kurā savas uz sievietēm orientētās seksualitātes dēļ piesiets vīrietis, dara šo vīrieti gan aprobežotu, gan dusmīgu, gan izmisušu un bēdīgu. Nereti par vardarbīgu tieši attiecībā uz sievietēm.
„Jūdas skūpsts” ļauj mums aizmirst par visām šīm heteroseksuālajām nedienām, tas ļauj mums uz brīdi iesapņoties pasaulē, kurā visa tā nav. Ļauties aktieru meklējumiem gejiskajā stihijā un identificēt sevi ar viņiem. Viegli uztvert cenu, kas jāmaksā par īslaicīgo un varbūt iluzoro izraušanos no Dievietes pakļautības. Pamest aiz muguras heteroseksuālo pienākumainību un izdiferencēt sevi līdz tam nekad neatļautos smalkumos un dvēseliskumā. Tāda skaista, īslaicīga ilūzija...
 
Perversitāšu pētniecība, nāve un pazemība
 
Oskars Vailds, izskatās, ir bijis cilvēks, kuram sava spožā intelekta, sevišķi nepiepūloties un it kā bez vērā ņemamas konkurences gūto panākumu dēļ, ir kļuvis garlaicīgi dzīvot. Un es viņu saprotu – ja savā izcilumā neatrodi nevienu sev līdzīgu, vēlme tajā turpināt eksistēt arī turpmāk ir kaut kā speciāli jāstimulē. Jāgrib būt vientuļai virsotnei. Tas nav viegli.
Uzmācas divas reakcijas uz par šo stāvokli. Pirmā – vēlme tomēr atrast cilvēkus, nebūt vienam. Atrast kaut ko tādu, kurā iespējams būt kā citi, līdzīgs un protošs līdzināties. Uzrunājams un atbildētspējīgs. Reaģējot uz šo vēlmi, Oskars Vailds metās tajā, ko pats nodēvēja par perversiju pētniecību – tajās viņš vairs nejutās vientuļš kā tāds sniegos nosalis Olimpa kalns. Un tajās viņš varēja justies sodīts par savu atraušanos no pelēkās masas, tajās viņš atrada saikni ar kolektīvo, mātišķo, mūžīgo.
Un otrā reakcija – nāves dziņa. Divdesmitdivgadīgais Bozijs viņa dzīvē ienāk, kad Oskaram ir jau trīsdesmit astoņi. (Pēc astoņiem gadiem viņš mirs, bet viņa jaunais draugs pamanīsies nodzīvot ilgu mūžu – mirs 1945. gadā septiņdesmit piecu gadu vecumā.) Šķiet, Oskaram Vaildam vajadzēja iemeslu, kādēļ vairs nedzīvot pēc tam, kad tas, viņaprāt, bija jau sasniedzis visu, par ko varēja sapņot. Viņš piedzīvoja savdabīgu četrdesmitgadnieku krīzi un izvēlējās vairs nedzīvot dzīves vidusposmā. Viņam izdodas savu nāvi nosvinēt.
Stingri ņemot, izrādē nekas daudz nenotiek, ja neskaita to, ka cilvēki tikai runā, runā un runā. Bet – kā runā! Aizrautīgi, atrodot arvien jaunas un jaunas nianses un nonākot līdz atvieglojumam, ko sniedz izrunāšana un tābrīža patiesības noformulēšana. No vienas puses – tas izklausās kā runas Oskara atliktajās un garumā izstieptajās bērēs. Bet no citas puses – kā paraugi tam, kādām vispār būtu jābūt sarunām starp cilvēkiem...
Man gadījās noskatīties izrādi, kura, iespējams, bija pēdējā. (Nav tik daudz cilvēku, kas gribētu redzēt šo smalkumu un sāpes.) Varbūt aktieriem vairs nav tā pētnieciskā azarta, kas pirmizrāžu laikā – viņi paši tā saka, bet es to nesajutu. Varbūt man bija tā iespēja piedalīties uzveduma bojāejā, bet es to nesajutu kā bojāeju tādu izjūtu nozīmē, kādas no bojāejas varētu gaidīt. Bija līksmi, tāda dižas pacilātības sajūta, pavisam neikdienišķa. Un tad man ienāca prātā – varbūt tas ir tā, kā varētu būt pēc nāves?
Vēl - mani uzrunāja tas, ko Oskars Vailds teicis par pazemību un kas citēts izrādes programmiņā. Arī man šis vārds – pazemība – uzprasījās, vērojot notikumu, kurš ir gan gaisīgs un izzustgribošs, gan patiess un skaists. Tas atraisīja manī pārdomas, lidojošas prom no Dievietes, un atļaujošas ļauties ilūzijai, ka iespējams kaut kas ārpus viņas kontroles. Kaut uz vienu īsu izrādes acumirkli.

Kategorija: Raksti | Pielika: marta (2011-04-18)
Caurskatīšanu: 1871 | Komentāri: 1 | Reitings: 5.0/1 |
Tikai komentāru: 1
0 Spam
1 Inese  
Mani vienmēr ir pārsteigušas heteroseksuālu vīriešu bailes tikt uzskatītiem par gejiem. It kā tā būtu kāda spitālība. Homoseksualitāte nereti tiek pielīdzināta nepilnvērtībai, bet tad – ir taču tik daudz vairāk vai mazāk arī objektīvi redzamu lietu, kas dažkārt tiek klasificētas kā vīrieša vērtību pazeminošas. Neesmu gan redzējusi, ka vīrieši tik ļoti klaji un naidīgi demonstrētu savu pārākumu šajās jomās. Nu man radās sava versija.
Raksta sākumā kāda sieviete niknojās uz gejiem, ka tie negribot sievietes. Kādā citā emuārā bija teikums, ka „sieviete grib tikt gribēta”. Līdzīga gribēšana taču piemīt arī vīriešiem, tātad – gribēt būt tam, no kura sieviete grib tikt gribēta (domāju ilgi, bet precīzāk formulētu pretējas nozīmes laiku nemāku izveidot). Man ir nācies dzirdēt kāda vīrieša izteikumu, ka viņš „ļoti vēlētos, kaut visi pasaules vīrieši būtu geji. Tad visas sievietes būtu manas”. Vai varētu būt tā, ka, ja vīrietis tiks uzskatīts par geju, viņu automātiski izslēgs (tas kā beigas, nevis sods) no visas to pasīvo un aktīvo gribēšanu padarīšanas? Un tās ir bailes nevis no niknās sievietes, bet paša vīrieša bailes piespiedu kārtā saprast, ka Anglija ir aizslēgta, atslēga ir nolauzta? Nepalīdz pat tas, ka pēc tam viens, divi, trīs – un tu esi brīvs. Būs jāaiziet uz izrādi.

Pielikt komentārus var tikai iereģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Kataloga kategorijas

Raksti [33]

Ieejas forma

Meklējums

Saita draugi

Mini-chat

200

Statistika