Var strīdēties, cik vēsturiski precīzi Šilleram sanākuši viņa varoņi. Šaubu nav par psiholoģisko precizitāti. „Marija Stjuarte” rāda klasisku matriarhālu ainu. Tā sevišķi krāšņi stāsta par to, kas notiek starp māsām. Bet arī par vīriešu pielāgošanās iespējām dzīvei matriarhātā, ja no Lielās Mātes aiziet aizliegts.

Feodālisms ir spilgts matriarhālu attiecību paraugs. Mums parasti gan karaļi ir vīrieši, kas sievietēm nozaguši Lielās Mātes lomu, bet še- kāda vēsturiska veiksme! – satikušās divas karalienes un mēs varam visu ieraudzīt senajā klasiskajā veidā – ar varas cīņām nodarbojas sievietes, vīrieši mēģina tajās izdzīvot un no tām gūt kādu labumu. Bet pirmsfeodālajā senatnē vīriešiem bija iespēja iniciēties un aiziet no Mātes, izveidojot visādu veidu brālības. Karaļu galmos šāda iespēja netiek dota, tur spēles noteikumos ietilpst neaiziešana. Kas nozīmē, ka arī stipri un iniciētiesspējīgi vīrieši piedalās Māsu spēlē, nevis tikai pubertātes spēku sevī sajutušie Dēli. Protams, var izvēlēties nebūt galmā, var rīkot valsts apvērsumus un pilsoņu karus, kam noteikti ir kāda saikne ar brālībām un iniciēšanos. Bet tie, kas neaiziet, ir ne tikai nespējīgie to darīt – viņi ir izvēlējušies matriarhālo pienākumu – piedalīties sabiedrības matriarhālā organizēšanā un pārvaldīšanā, jo cits veids, kādā to darīt, ir kaut kad radies – senajā Grieķijā, bet vēl nav nostiprinājies viduslaiku Anglijā.

Karaļa vai karalienes tronis, šķietami tiek pārmantots, bet tikai šķietami. Tas vienmēr šūpojas un karaļi tiek pārbaudīti, pirmkārt, caur spēju būt veiksmīgiem varas spēlēs un otrkārt, caur spēju radīt izdzīvotspējīgus pēcnācējus. Tādējādi nemitīgi notiek stiprākās un efektīgākās Lielās Mātes izvēlēšana – tas, kas matriarhātā notiek gan starp māti un meitu gan starp māsām. Arī tas ir matriarhāls pienākums – karalienes izvēle un apstiprināšana, jo caur mātes – meitas attiecībām tiek sakrāta vēsturiskā pieredze, kas savukārt veido zemapziņu.

Tas nozīmē, ka, piemērām, Marijas Stjuartes un Elizabetes cīniņš nav nekas ekstraordinārs. Tieši otrādi –tas ir normāls, nemitīgi noritošs un sabiedrībai vajadzīgs process. Raksturīgi, ka neskatoties uz it kā nevienlīdzīgajiem spēku samēriem – Marija ir Elizabetes gūstekne – pēdējā nemaz tik pārliecināta par savu uzvaru nav. Arī Marija līdz pēdējam brīdim tic ne tikai iespējai izdzīvot, bet arī triumfēt pār sāncensi. Kā gan tā, varētu jautāt.

Ciņa jau risinās par tautas simpātijām. Ne tikai Anglija un tikai 16. gadsimtā vien ir pieredzējusi vairākus valsts apvērsumus un pilsoņu karus. Viens neveikls valdnieces gājiens un viņa jau ir spiesta savu spēku apliecināt militāri. Savu vasaļu reakciju pētoša un uzmanīga ir Elizabetes taktika Marijas Stjuartes sodīšanā. Galu galā - pēdējā jau divdesmit gadus kā trimdiniece, bet arī kā Elizabetes problēma mīt Anglijā. Un divdesmit gadus no Elizabetes jau novaldītajiem trīsdesmit ir pastāvējusi iespēja karalieni nomainīt. Tas nozīmē, ka Šillers rāda mums tikai pašu šīs cīņas finālu. Jebkurā brīdī tauta varēja gāzt Elizabeti un kronēt viņas „māsu”.

Abas lieliski apzinās šo patiesību un arī savu likteni, kas ielikts karalisko vasaļu un Dieva rokās. Marijai jau ir sāpīga pieredze – kā kļūdījusies un neefektīva valdniece viņa jau ir savas tautas padzīta no Skotijas. Tagad viņa cenšas neatkārtot vecās kļūdas un Elizabete cenšas nepieļaut savas pirmās liktenīgās. Kas gan tautai un liktenim padomā un kā tiem izpatikt, domā abas.

Tas nozīmē, ka pārējās Šillera lugā darbojošās galvenās personas, kas simboliskā kārtā visas ir vīrieši, nav tikai karalieņu padotie – tie ir arī viņu rīcības vērtētāji un tiesneši, ko abas „māsas” lieliski saprot un ar ko rēķinās. Tā, Marija šķietami bezcerīgi meklē atbalstu pie Lestera, bet Elizabete, neskatoties uz savu milzu varu, pavisam noteikti negrib būt tā, kas likusi bendes cirvim nokrist uz radinieces kakla. Nekad nevar zināt, vai kāds to neizmantos pret viņu pašu dēļ tā, ka viņa to nodarījusi Marijai Stjuartei...

Tas ir tik uzkrītoši un psiholoģiski loģiski, kā karalienes baidās no saviem vasaļiem. Bet tikpat uzkrītoši un psiholoģiski loģiski ir, kā vasaļi cenšas nenonākt nepareizajā pusē un vienlaicīgi mēģināt dabūt cauri savas intereses.

Šķietami viengabalainais Mortimers nemaz tāds vairs nešķiet, nonācis Elizabetes tuvumā. Liekas, pat viņš stipri svārstās, es teiktu – vibrē, vai turpināt aust Marijas atbrīvošanas plānus, jo Elizabete viņu uzaicina būt tuvākam viņai. Bīstami teikt „nē” un varbūt var būt izdevīgi teikt „jā” pat tik trakam cilvēkam kā šis, tie ir apdomājami jautājumi. Mortimers ir tipisks Dēls, kurš incestuālu alku vadīts, grib atbrīvot tieši to karalieni, kas ir gūstā, tātad glābjama. Šī motivācija mums parāda, ka Marijas lieta nebija bezcerīga līdz pēdējam brīdim. Viņa varēja pamatoti cerēt, ka tādi kā Mortimers sarīko ne tik viņas glābšanas akciju vien, varbūt veselu pilsoņu karu. Un kurš tad var pavisam droši zināt, kādas vēl motivācijas var raksties ļaužu galvās? Marija to nezināja un ne bez pamata cerēja, ka tādas, arī viņai nezināmas, varētu rasties.

Daudz sarežģītāks tēls ir Lesters, mums jau zināmais karalieņu mednieks Roberts Dadlijs, kuru veidojot Šillers gan jau ir cerējis, ka skatītājs zina vēsturiskos faktus par Elizabetes favorītu. Jo, ja nezin, ka viņš kādreiz gadsimta ceturksni atpakaļ ir bijis Marijas rokas kandidāts un ka viņam ir pamats justies Elizabetes izmantotam un nīgram uz karalieni, kaut arī bezspēcīgam, tad ir grūti saprast, kādēļ Lesters tā riskē un ļauj Marijai pietuvināt sevi un iesaistīt smalkā un riskantā spēlē. Bet ja mēs zinām, ka Lesteram lugas darbības laikā ir jau 55 gadi (par desmit vairāk nekā Marijai un par vienu vairāk nekā Elizabetei) un gandrīz visus tos viņam ir bijis ne tikai jābūt savas pavēlnieces tuvumā, bet jāprot arī veikli pazust, kad tas nepieciešams valsts interesēs, tad ir viegli saprast, ka viņam tas viss ir apnicis. Bet viņš ir arī aizvainots un tādēļ neapzināti atriebtiesspējīgs, tādēļ Marija ne velti uz viņu cer uz viņa nespēju pretoties Mātes - čūskas vēlmēm. Lesters nodzīvos tikai gadu ilgāk par Mariju un mirs no drudža.

Elizabetei konsekventi uzticamais un garīgi spēcīgais Viljams Sesils, grāfs Berlejs, kam lugas darbības laikā ir jau 66 gadi, netaisās mainīt savu Elizabetei kalpojošo pozīciju, tas viņam šķistu bezjēdzīgi un morāli nepieņemami. Tomēr viņa pielūgtā patronese to neapbalvo, maigi sakot. Berlejs tiek izspēlēts pret citu karalienei uzticamu vīrieti – Devisonu, abi cieš par savu uzticību, bet tādējādi pakalpo – viņi tiek pataisīti par Marijas slepkavām, nevis Elizabete. Nu ko – arī tā var pakalpot savai karalienei...

59 gadus vecais Džordžs Talbots, grāfs Šrūsberijs ir gan konsekventi atbalstījis savu karalieni, tajā skaitā fiziski apturot slepkavas roku, kas pacēlusies pār Elizabeti, gan lūdzis tai saudzēt Marijas dzīvību. Elizabete viņu nav uzklausījusi, bet beigās, palikusi gluži viena, cer sīrupsaldiem vārdiem apvārdot seno sabiedroto un palikt viņa tuvumā. Taču Talbots, redzēdams visas šīs it kā vajadzīgās manipulācijas ar citiem Lielās Mātes Dēliem, tomēr izvēlas palielināt distanci ar karalieni. Viņš nejūtas kā Elizabetes tiesnesis, kurš savu lēmumu demonstrē ar savu attieksmi pret to, kā viņa to tā izjūt. Talbots jūtas izmantots un tukšs, bet daudz niansētāk kā tas izklausās pateiks skaļi. Vēsture saka, ka pēc diviem gadiem viņš mirs.

Tā palūkojoties uz lugas darbību un tās rezultātiem, redzam nevis skatuvi, pilnu ar līķiem kā tas mēdz būt Šekspīram, bet skatuvi, tukšu no cilvēkiem. Tur atrodas tikai sarežģītu spēli uzvarējusī, bet atbalstītāju atstātā, ģimenes vēsturē ierautā un vientuļā Elizabete.

Bet viņai vēl daudz kas priekšā, gan jau būs jauni vasaļi, jauni izkalpotiesgribētāji un jauni atbalstītāji. Matriarhālā ģimene ir izdzīvojusi, tās struktūra ir atjaunojusies un nostiprinājusies. Tā, ka Anglijai viss kārtībā. Bet kādi būs Elizabetei vēl atvēlētie 15 dzīves gadi viņai pašai?