viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Februāris » 2 » Nācija pa slāņiem
Nācija pa slāņiem
11:14 PM


Pieminējis tvitteri, nevaru neizteikties par efektu, kuru man kā šīs tehnoloģijas nelietotājam (pagaidām?), nācās ievērot. Īsās replikas varbūt spiež sevi disciplinēt un ietērpt domu „īsos, bet trāpīgos vārdos”, tomēr veicina arī paviršību un augstprātību. Tvitteris tā satuvina cilvēkus, ka teju vai sāc justies kā cita cilvēka daļa un citu cilvēku sāc izjust kā savu daļu. Tāda atkarīga sajūta, sāc kļūt par hekatonheiru, daļu no kopēja organisma ar simts rokām, piecdesmit galvām. Un sāc kļūt paviršāks, nepieklājīgāks, pusaudziskāks, impulsīvāks. Patiesāks? Varbūt kaut kādā ziņā, tomēr vienlaicīgi arī neattīrītāks, saputrotāks. Varbūt tvitterim vajag sagatavoties, izstrādāt savu aizsardzību pret to tā, lai tas neievelk sevī pārāk dziļi. Un varbūt šajā ziņā tas principiāli maz atšķiras no iespējām, kuras radās, kad tikko sākām lietot elektronisko saraksti.


Tvitteris nav tikai tehnoloģija, tas iespaido domāšanu, jušanu un socializāciju. Tas ļauj kļūt iespējamiem tādiem ļaužu kristalizēšanās procesiem, kādi nekad nevarētu kļūt iespējami, lietojot citus, nu jau pierastus, tomēr arī ļoti jaunus komunikācijas veidus. Tvitteris padara iespējamu „saostīšanos” un sociālu apvienošanos tādām kompānijām, kas nemaz nav tik viegli kopā savelkamas kaut kā citādāk.


 


Sekta kā subjektīvas drošības devēja


Moderno sabiedrību kaut kā ļoti dinamiski saliedē un šķeļ ne tikai tvitteris. Sapratu, ka esmu sācis piešķirt jaunu nozīmi un izpratni vārdam „sekta” – pateicoties viedokļiem apkārt. Anda Burve (visi citējumi, no http://psih.lv/par-nesaprotamo/ ) - ...liberālajām nostādnēm manā uztvere ir tāda problēma, ka tās, cenšoties strukturēt sabiedrību pēc it kā taisnīgākajiem principiem cilvēces vēsturē, pilnīgi neņem vērā, tā teikt, zemapziņu - visu, ko cilvēce piedzīvojusi LĪDZ TAM. Sabiedrība laimīgi slidinās pa ledus kārtiņas virspusi, un kaut kādas - nezinu - drošības sargāšanas vārdā ļoti vairās runāt par savu pieredzi un traumām. Gan individuāli, gan kolektīvi. Bet pagātnes pieredze (upe) jau zem tagadnes (ledus kārtiņas) ir, neatkarīgi no tā, vai par to cenšas nerunāt, vai mēģina runāt. Tā tur kustas, plūst, dzīvo.


Anda še runā par liberāļiem, kuru nosaukums cēlies no "brīvības” vārda, bet kuriem (tikai Latvijā?) ir tik grūti citu cilvēku brīvības (konservatīvās vērtības) pieņemšanā, kuras, kā es domāju, ceļas nevis no individuālisma trūkuma, bet gan no dzīves ģimenē. Tajā cilvēki pirmkārt ir lomas, kas pakārtotas ģimenes interesēm, nevis indivīdi. Vai – kā es saku – cilvēks piedzimst dzimtaskokā, tātad vispirms Mātes un tad Tēva varās, un nav garantēts, taču iespejams, ka viņš (visticamāk, pēc savu bērnu izaudzināšanas) dabūs arī citu iespēju – piedzimt sevī. Būt sākumam un galam, indivīdam, balstītam vērtībās, kas izveido liberālu ideoloģiju.


No kurienes Ivetai Kažokas jaunkundzei (kā es saprotu, viņa nav ne precējusies, ne dzemdējusi) liberālas vērtības? Tagad man sāk izskatīties, ka iesuģestētas. Bieži mēdz būt, ka jaunas meitenes akli seko saviem sirmajiem un autoritatīvajiem skolotājiem, sevišķi, ja tie prot meitenes uzlielīt un dot tām sevišķu savas misijas apziņu, kas būtībā nav meiteņu, bet gan skolotāju misija. Liberālisms dabiski nav jaunu cilvēku ideoloģija!


Es droši vien kļūdos attiecībā uz detaļām, bet izskatās, ka Latvijā izveidojusies vesela jaunu intelektuāļu paaudze, kas izglītojusies ārzemēs, paliekot tomēr par bauriem un kārkluvāciešiem, jo pārņem tikai ārējo zināšanu formu, bet neapgūst dziļākos kultūru atšķirību pamatus. Nesaprot mitoloģisko laiku, kas var ritēt atšķirīgi no kalendārā laika. Mitoloģiskais laiks var ritēt gan atpakaļ, gan būt cirkulārs. Kalendārais toties ir tikai lineārs un vienvirziena, turklāt nereti ideoloģisks – postulējot, ka nākotnē jābūt labāk nekā pagātnē. Kalendārais laiks rit vienmērīgi, bez paātrinājumiem un palēninājumiem.


Liberāļi pie mums īstenībā ir kļuvuši par sektantiem, tas ir gan ironiski, gan nožēlojami, gan sāpīgi. (Man jau ar gribas visu ātrāk, bet nesanāk – sabiedrība attīstas lēnāk kā indivīds.) Motīvs kādēļ – subjektīvā drošība, kopā (ar ārzemju skolotājiem) ir drošāk un ir arī ienaidnieks – atpalikušie patriarhāļi un citi progresa ienaidnieki, kuri skolotāju mītnes zemēs izskatās pilnīgi citādi kā Latvijā un kur nu vēl tālāk uz austrumiem. Šī liberālā sekta manās acīs kā drošības devēja sevišķi neatšķiras no tām restriktīvajām grupām un sektām, ar kurām dažiem šīs mājaslapas komentētājiem ir bijusi darīšana savas dzīves nedrošākajos posmos. Es atceros Daces rakstīto par savu augšanas laiku, bet kaut kā neveicas to tekstu tagad atrast – varbūt kāds komentāros padalīsies ar linku?


Dace Morica vai nu neatbalsta mani par liberāļiem kā par sektu, vai vienkārši nav vēl par to padomājusi. Bet laikam jau intuitīvi uzmin, kas kādai meitenei ir vajadzīgs  - Iveta, Jūs neesat bijusi sektā, tas ir redzams. Daži sektā bijušie ir pateicīgi Viesturam par būšanu kādu laiku kopā, kamēr no sektas var aiziet, un sektai ne vienmēr ir jābūt kādai objektīvi taustāmai iestādei. Jūs esat uztraukusies pilnīgi par velti, Viesturs ļoti ciena sievietes, Jums tikai mazliet pietrūkst zināšanu par metaforām, arhetipiem, simboliem un tamlīdzīgām lietām, bet tas ir labojams :) Un, lūdzu, uztveriet manis rakstīto kā vērojumu, neko necenšos norādīt.


 


Psihes hierahija


Savādi, ka cilvēkiem, kas tā sludina zināšanu un zinātniskuma nozīmi, ir jānorāda gluži vai ar pirkstu (Ilzev) - ... "nepieklājīgo", arhetipisko, zemapzināto utt. izstumt nevajag. Taču viņa tūliņ pat arī atklāj liberāļo sektantu kļūdīšanās iemeslu, kļūdoties pati: Cepšanās, manuprāt, ir par to, ka zem psihoterapijas vairoga tiek rekomendēts pēc tā vadīties [izcēlums mans – VR]. Vēsturi un mītus pārzināt ir labi un vajadzīgi, tomēr ņemot vērā, ka cilvēkiem mūsdienās jau ir krietni attīstītāka individuālā apziņa nekā tajā cilvēces pirmsākumu miglā, kad visu nosacīja instinkti un mītiskā domāšana.


Atcerēsimies Blaumaņa teicienu par prātu un jūtām! Ilzev šeit demonstrē svarīgāko liberālo sektantu kļūdu – pieņemt, ka apziņa ir dominējoša pār zemapziņu automātiski. Tā tas var būt tikai tad, ja apziņa ir izpratusi, nevis tikai prasti noliegusi zemapziņu, kas taču ir nekas cits, kā vēstures nospiedumi mūsos. Respektīvi – cilvēks savā pieredzē visvienkāršāk kontaktē ar neseno – to, kuru apzinās, atcerās, saprot. Tas rada viņam maldīgu visvarenības priekšstatu, ka tikai modernais un apzinātais ir viņa lēmumu un uzvedības pamatā. Tam būtu jānoved pie secinājuma, ka visas cilvēces problēmas var atrisināt domājot un diskutējot. Taču cilvēku visvairāk iespaido tas, kas viņa psihes pašos pamatos – tātad vissenākajos laikos notikušā atstātās pēdas. Šo patiesību nenosaka psihoterapijas rekomendācijas vai cilvēku gribēšana vai negribēšana, bet gan realitāte, kura tiek zinātniski pētīta un atklāta, sākot jau no Freida un Junga.


 


Satraukums


Ansis Jurģis Stabingis - Es redzu, ka Tu esi satraukts un pieraksti man dažādus pārkāpumus. Es saprotu, ka neatbilstu Tavai idejai par to, kā jārunā, kā jādomā un kā jādomā psihoterapeitam un psihologam. Es saprotu arī to, ka Tavuprāt, es esmu ļoti tālu no zinātnes un tās metodēm.


Edmunds Vanags - Man patiesi žēl, ka ar psiholoģijas zinātni nesaistītajai Ivetai Kažokai ir jārāda Tev kādi ir šīs disciplīnas nosacījumi, metodes, empīriskā bāze un citas ābeces lietas. Par ko tev maģistra grāds ir iedots, nesaprotu.


Nuuu, šodien jau katrs, kas māk lasīt, var pajautāt Mammai Googlei, kā jāārstē tā vai cita vaina vai slimība. Un tad viņš atnāk pie daktera vai psihoterapeita un izstāsta, kā ir pareizi, ne mirkli nemulstot, ka pretī sēdošais ir ne tikai Googli lasījis un ne tikai piecas minūtes par kādu problēmu domājis.


Te nu mēs esam pie Meitas un Dēla lomas, kuras visādi citādi pieaugušiem cilvēkiem liek iedomāties, ka kādam citam ir pienākums realizēt viņa fantāzijas. Paldies Edmundam par hrestomātisku piemēru!


 


Ētika


Ivars Neiders - Man tomēr liekas, ka ar standartiem (gan zinātniskiem, gan ētiskiem) kaut kas nav kārtībā. Ja kāds ārsts sarunātu tādas muļķības par PMS vai tik dāsni bārstītos ar dažāda veida diagnozēm, tad tas būtu pamatīgs skandāls. Bet šajā gadījumā psihoanalītiķi uzvedās kā tādi homeopāti un dziednieki, kas īsti ne par ko neatbild.


Še jāieskatās LPB Ētikas kodeksā - 3.1. Psihoterapeita, tāpat kā jebkura cita pilsoņa rīcības morālie un ētiskie standarti ir principā uzskatāmi par personisku jautājumu. Nav pieļaujams vienīgi tas, ka šie standarti nebūtu pilnībā savienojami ar psihoterapeita profesionālo pienākumu veikšanu un (vai) varētu mazināt sabiedrības uzticību un paļaušanos uz psihoterapiju un psihoterapeitiem.


Vispār šis notikums ap NRA interviju lika arī man padomāt un painteresēties par ētikas jautājumiem. Cerams, ka mūsu profesionālās biedrības Ētikas komisija nāks klajā ar savu lēmumu šī notikuma sakarā. Tomēr tas, ko esmu sapratis līdz šim un kā man signalizējuši vairāki kolēģi – ētikas pārkāpumu manā intervijā nav.


Cik man zināms, Ivars Neiders ir filozofijas doktors, kura grādam būtu automātiski jāgarantē zinātniskums un nosvērtība. Tomēr ne vienmēr tā notiek pat ar visintelektuālākajiem no mums un varbūt tieši ar tādiem tas notiek visretāk, kaut vai ņemot vērā tikko teikto par satraukumu, psihes hierarhiju un Dēla lomu un nepieciešamību no tā visa aizsargāties. Pēc kā izklausās tādi izteicieni kā „muļķības par PMS”, „ja kāds ārsts...” (es esmu ārsts, kas PMS jautājumos ir konsultējies arī ar pieredzējušiem kolēģiem – ginekologiem), „...diagnozēm...” (kur še ir diagnozes?), „psihoanalītiķi” (es neesmu psihoanalītiķis, Ansis arī ne), „...kas ne par ko īsti neatbild...” (ko tad es šeit daru?)?


 


Sieviete un sievišķais


Cilvēkā psiholoģiski ir gan sievišķais, gan vīrišķais, neskatoties uz to, ka bioloģiski mēs esam vīrieši vai sievietes. Domāju, ka vīrietim, kas piesavinājies matriarhālo Mātes – Meitas vai Māsas – Māsas komunikāciju (tādu vīriešu ir daudz!), vietai racionālā politikā būtu jābūt tikpat maz kā sievietei, par kuru esmu izteicies, ka tā veido politiku kā necaurspīdīgu. Anete Raugule - Runa jau nav par to, vai sieviete spēj vai nespēj veiksmīgi darboties politikā vai uzņēmējdarbībā. Attīstot sevī nepieciešamās (vīrišķās!) īpašības, noteikti spēj. Dažreiz pat labāk kā vīrietis. Smags darbs pārspēj talantu, kā smejies. Piekrītu. Ja visas Saeimas deputātes trīs reizes nedēļā trenētos svarcelšanā, tad četru gadu laikā noteikti būtu labākas svarcēlājas par 90% deputātu vīriešu, kas svarcelšanā netrenējas. Jautājums tikai – vai varam atrast jēgu šādiem treniņiem?


Ivars Neiders - Tēma diskusijas ietvaros - kā es to sapratu - ir apmēram šāda: pastāv noteikti uzvedības modeļi, kas sievietēm kaut kādā nozīmē ir dabiski, bet no tā izriet tas, ka sievietēm arī būtu jārīkojas / jādzīvo saskaņā ar šiem modeļiem. Tas ir tas par ko iepriekš runāju es un attiecība uz ko es teicu, ka nezinu, kas tās ir par īpašībām. Šeit gan ir runa tikai par nezināšanu – līdzīgu, uz kādu Ivetai Kažokai norādīja Dace Morica. Tomēr ir simptomātiski, ka cilvēki, kas parāda tik lielu ieinteresētību tēmā un ar lielu formālo kompetenci, nav lasījuši ne manas jau pirms vairākiem gadiem iznākušās grāmatas, ne mājaslapu. Varbūt tādēļ, ka tās latviski, nevis angliski? Un liberāļu sektā jālasa tikai angliski? Varbūt viņiem, kā saka Bens Latkovskis, vēsture sākas no 2007. gada?


Manuprāt, politika vēsturiski ir attīstījusies kā kolektīvs vīriešu laika nosišanas veids. Laiks kaut kā bija jāpavada, jo klasiskā laikmeta grieķu ģimenes Lielā Māte vīru no rīta vienkārši izmeta no mājas, lai nemaisās pa kājām. (Un tā viņš tur vēl šodien pavada dienu pa kafejnīcām pie vienas mazas tasītes un čupas avīžu...) No vienas puses tas vērtējams kā matriarhāta reflekss – Mātes varas ģimenē pieaugušiem vīriešiem nevar būt vietas. Taču no otras – tādā veidā vīrieši katru rītu demonstrēja savu spēju aiziet no Mātes. Manuprāt, no to laiku grieķu sievietes viedokļa vīriešu nodarbošanās ar politiku izskatījās līdzīga bērnu rotaļām vai sporta spēlēm. Taču laiki mainījās, vīru rotaļas kļuva sievietei apskaužamas un viņa sāka lauzties ārā no mājas un savas tradicionālās varas, mēģinot kādam iestāstīt, ka līdz šim ir bijusi tur ieslodzīta.


Anete Raugule - Vai kāda indivīda atšķirības var būt par pamatu diskriminējošai attieksmei? Vai tas, ka sievietēm ir PMS un tas atstāj zināmu ietekmi uz sievietes psihi, būtu uzskatāms par pietiekamu pamatojumu, lai sievietēm aizliegtu, piemēram, kandidēt vēlēšanās? Manuprāt, PMS, tāpat kā visi pārējie dzemdes cikla fenomeni nevar nekam traucēt, ja tos apzinās. Ja sieviete savam diskusiju biedram var pateikt – "man šodien migrēna, iespējams, ka nevarēšu visu labi uztvert”, tad viņa apzinās riskus. Ja viņa vismaz sev pasaka par PMS un pārējo, tad notiek tas pats.


Anete turpina - Manuprāt, Rudzītis savā rakstā, tieši pretēji, aizstāv sievietes un viņu atšķirības. Aicina sievietes būt sievietēm. Šobrīd diemžēl sanāk, ka sieviešu stiprās puses, proti, tā pati minētā subjektivitāte un orientācija uz attiecībām u.c. pašsaprotami tiek uztvertas kā mīnuss, kaut tas nebūt tā nav. Rudzītis tikai norāda uz jomām, kur sievietes savas stiprās puses varētu vairāk likt lietā un pilnveidot, tā vietā, lai attīstītu sevī vīrišķo un konkurētu ar vīriešiem. Nedomāju, ka Rudzītis jebkādā veidā aicinātu mūs atgriezties patriarhātā vai atbalstīt diskrimināciju, drīzāk viņš ne pārāk skaidri iezīmēja citu sabiedrības pastāvēšanas modeli, kurā pašas sievietes, iespējams, justos daudz laimīgākas.


 


Matriarhāta risks


Domājot par par mūsu liberālajām dīvainībām, esmu jau kaut ko sarakstījis, ir kā nojaušot un gaidot šo diskusiju - http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/no_kuras_puses/2013-12-22-305 . Manas bažas ir ļoti līdzīgas tām, par kurām dalās Malējais un kuru jau iepriekšējā ieraksta komentāros par pamanītu un atzīstamu atzinušas gan Marī, gan Dace  - ... kādēļ gan sieviete sevī cenšas iznīcināt Sievieti? Lai kļūtu labāks vīrietis? Mans vērojums - šādas emancipētas sievietes (bieži grūti saukt par sievieti) vispirms cenšas vīriešus padarīt rāmus (piem. apklusināt Rudzīti), bet, kad panākušas savu, nosauc tos par lupatām. Strupceļš, ūberemancipētajām nākas sastapties tikai ar apdraudošiem vai pieradinātiem vīriešiem. Nav vairs citas opcijas. Taču karot/apspiest vai būt Sievietei, tas ir katras pašas izvēle. Dažām pazemojoši būt sievietēm.


Skumji, Rietumu civilizācija tiktāl aizrāvusies ar politkorektumu un liberālismu, ka tiesības izteikties vairs ir tikai 'upuriem'.


 


Mitoloģiskais laiks


Manis jau teiktais par mitoloģisko laiku, manuprāt, nozīmē, ka mūsu šodienas latviešu nācija cenšas piedzīvot to, kas tai būtu bijis jābūt jau piedzīvotam, bet ko tā nav piedzīvojusi - tādēļ, ka ilgu laiku bijusi tikai nācijas (zemākā) daļa. Tādas nācijas, kuras augstākos (atbildīgākos un vēsturisko pieredzi uzkrāt spējīgos) slāņus veidojusi cita daļa, kas runāja vāciski vai krieviski un kas nu ir prom.


Manuprāt, mēs uz šādu vēsturi raeģējam ar attīstīšanos „pa slāņiem" – kaut kādā slānī „tiek spiests" uz liberālismu, bet tikpat svarīgi ir apgūt arī konservatīvismu. Vismazāk problēmu laikam ar sociālismu kā matriarhāta reprezentāciju. Manas domāšanas valodā liberālais un konservatīvais reprezentē individuālistisko pretēji no dzimtaskoka (šaurāk – no ģimenes) nākušajam. Būtībā šeit nav pretrunas, ja pietiek prāta to mākslīgi neveidot. Ideja par mitoloģisko laiku man šķiet skaista kā cilvēku psihes ģēnija apliecinājums – tas pats prot piepildīt to, kas vēl nepiepildīts. Šajā procesā mēs katrs dabūjam lomas – daudzas no tām nevar nebūt konfliktējošas. Bet pastrādājuši uz skatuves, mēs varam arī apsēsties skatītāju zālē un pavērot – cik patiesi un skaisti tas viss iekārtots!


Skatījumu skaits: 2885 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/6 |
Komentāru kopskaits: 681 2 3 ... 6 7 »
68  
Gladiola, es būtu sapratusi Tavu humoru. Varbūt pēc pāris dienām, bet būtu.
Gaidām nākamo ierakstu!

67  
Lāsma, es noteikti negribētu izturēties pret Tevi kā ikvizitors. Es vienkārši cenšos saprast.
Bet ja man būtu jāmin, kad Tev ir PMS, kā to ar savām pasniedzējām dara Zane, tad es teiktu, ka tas bija dienā, kad uzrakstīji manifestu pret lielām krūtīm. Tas bija traki nikns un smieklīgs. Man toreiz gribējās Tev pasacīt, ka esi aizmirsusi pieminēt vēl vienu mazo krūšu priekšrocību - tām ir lētākas uzturēšanas izmaksas, nav jāmaksā 3000EUR, lai vīrietis ar skalpeli tās nosēdinātu atpakaļ vietā, bet nobijos, ka nesapratīsi humoru un sadosi man pa galvu. biggrin Nelielas krūtis noteikti ir ērtākas. Ne tās saplok, ne noslīd, ne saspiežas kopā. Te nu man Tev jāpiekrīt!
Un tagad varam mierīgi gaidīt jaunāko bloga ierakstu! smile

66  
Gladiola!

Tas nenozīmē, ka toreiz, kad man neinteresēja ovulēšanas datumi, es uzvedos citādi. Es vienkārši domāju, ka man dīvainā kārtā gribas vairāk mīlēties. Ir bijuši laiki, kad es mīlējos tikai pāris dienas mēnesī - un šīs dienas bija viena otrai blakus kādu laiciņu pēc mēnešreizēm. Vai nevar secināt, ka es ovulēju tieši tajās dienās?
Par PMS. Cik labi zināt, ka tāds ir! Citādi es domātu, ka esmu nenormāla. Var jau būt, ka esmu, bet tas ir nogurdinoši katru mēnesi slīgt depresīvā, destruktīvā plakanā melnumā un domāt, ka tā tikai mana rakstura problēma. Kā jau minēju tā ar mani negadās nekad cikla sākumā vai vidū - tieši pirms mēnešreizēm.
Un - jā, tagad es būšu rāma. Es jau tagad jūtos krasi citādi un mierīgāka nekā vēl aizvakar un visu iepriekšējo nedēļu. Ja sev atgādinu, ka es neesmu dzemde, ir vieglāk pārvarēt drūmumu un nervu uzbudinājumus, bet tie ir - tos nevaru ne izdzēst, ne ignorēt. Reizēm tikai pabrīnīties!
P.S. Nevis tieši 13., bet līdz 13. janvārim man bija PMS. Man gan tie cipariņi ne pārāk interesē.

65  
Gladiola, Tu šeit ļoti piestāvi hello

64  
Dace, es šo blogu drīzāk uztveru kā vietu, kur varu izpausties ar savām domām un izklaidēties arī. Neesmu atradusi citus forumus, kur to varētu darīt. Kur tad lai liekos? Reģistrēties calis.lv vai mammamuntetiem.lv? Te tiek cilātas interesantas tēmas. Tās pašas, ko delfos cilā sadaļā sievietēm, taču gan augstākā līmenī tomēr. Man jau nav vajadzīgs, lai visi man piekrīt vai visiem piekrist, galvenais ir domāt par kaut kādu jautājumu. Par Viesturu jau esmu teikusi - nav pat tā, ka es viņam nepiekrītu, es vienkārši viņu nesaprotu.
P.S. Liriska atkāpe. Studiju gados biju samīlējusies savā studiju biedrā. Nu tā, ka smērējos pa zemi viņa klātbūtnē. Jūtas bija vētrainas un abpusējas, bet pa lielam varu teikt, ka mūs izšķīra Freids. Viņš cēlās un gūlās ar Freidu un visu laiku man te citēja, te piesauca psihoanalīzes tēvu, bez tam uzstādīja man visādas diagnozes, izejot no Freida darbiem. Tā man radās Freida trauma un riebums pat pret pašu vārdu - Freids. Un galu galā par spīti jūtām nolēmām darīt tam visam galu biggrin Un labi ka tā!

63  
Bryuver, es jau zināju, ka Tu ar mani tikai koķetē. wink Bet kaut arī reizēm nemanāmi ļauju sevi ievilkt šāda veida diskusijās, patiesībā mani tās ne pārāk aizrauj. Man daudz interesantāk ir ar Lāsmu un Zani diskutēt par mēnešreizēm. Droši vien tas ir saistīts ar to, ka jūtos gana pašpietiekama ar saviem uzskatiem, nejūtu vajadzību tos pierādīt vai pārliecināt kādu, ka man ir taisnība. Varbūt vienīgi aborts ir izņēmums, tur esmu gatava aizstāvēt savu viedokli, jo man ir sajūta, ka neaizstāvu kaut kādu pozīciju, bet cilvēciņu, kas vēl nav piedzimis. Bet tā - lai citi domā savas domas, es domāšu savējās.
Lāsma, Tev nebija PMS "ap 13. janvāri", bet tieši 13., jo to Tu esi te atstājusi iegrāmatotu. Un ja jau pirms pieciem gadiem ovulācijai nepievērsi uzmanību, tad turpini to nepievērst arī tagad. 28 dienas vai 36, tas nav tik svarīgi. Un kad cikls Tev bija 36 dienas, tad ovulācija visticamāk bija ap 22. smile Bet nu saprotu, ka sākot no šodienas Tu kādu pusotru nedēļu būsi rāma, vai tā? biggrin

62  
Šķiet, ka vismaz es šajā sarunā atstāju neievērotu kādu būtisku subjektīvu lietu, ko gan visu laiku labi zināju: personības faktoru. Mēs katrs tātad piedzimstam savā vidē, kas satur savu mantojumu; vietā, ko Viesturs dēvē par dzimtaskoku, un tur ir kaut kādas savas tradīcijas utt.
Mēs neviens pilnībā no saviem vecākiem nesaņemam visu, ko gribētu, bet viņi iedod visu, kas tiem ir. Pieaugot rodas intereses par dažādiem papildu jautājumiem, un cilvēks izvēlas sev vēl kādus citus skolotājus.

Domāju, ka ar to ir viss ir ļoti labi līdz brīdim, kamēr nesāku stāstīt, ka visiem jāizvēlas mans skolotājs; arī psihoterapijas lietotāji var kļūt sektantiski, bet vienkārši šis ir psihoterapeita blogs, un tāpēc arī sarunas rit par un ap šo tēmu. Es tomēr vairāk esmu novērojusi, ka uzbāzība ir raksturīga reliģijās. Dažās kristīgajās kopienas tās locekļiem pat ir īpaši „iekšā vilkšanas” kursi. Piemēram, ja izraudzītajam „upurim” ir skaists kaķis, noteikti vajag papriecāties par to, lai varētu sākt sarunu, pēc tam vēlams panākt uzticību un uzzināt, kādas viņam pašlaik ir problēmas. Pēc tam var lēnām bīdīt lietas uz to, ka Dievs tās visas atrisinās. Ja ģimenē kāds ir miris, tad var pavilkt uz to, ka būs Kristus otrā atnākšana, kad visi sastaps savus mirušos un kopā varēs mūžīgi dzīvot. Tā, lūk. Austrumu reliģiju „iekšā vilcēji” mēdz būt augstprātīgi labsirdīgi. Vispār es tādos brīžos ļoti uzvelkos, jo tas kavē laiku, tā kā tādi dadži, ja vien negribu paskatīties, vai kaut kas nav mainīts „instrukcijās” un kas šajās pieejās tagad ir „modē”. Līdzīgi rīkojas visādi Multilevel marketing pārstāvji (bez viņu šampūna es apmēram zaudēšu matus).

Atceros, ka agrīnajā bērnībā mūsu draudzē darbojās divi mācītāji, kas savu izglītību bija ieguvuši trīsdesmitajos gados, tādi forši un gudri kungi. Viņi bija daudz gudrāki par nākamajiem, sava ietekme noteikti bija sociālismam, kas valdīja apkārt. Fanātiķi kļuva fanātiskāki, bet stabilajos Ulmaņlaikos augušos tas tik ļoti neietekmēja. Ja viņi vēl būtu bijuši dzīvi mana ceļojuma krīzes brīdi, es noteikti būtu saņēmusi kādu sakarīgāku atbalstu, jo vismaz no ārstiem viņi nebaidījās.

Un psihoterapeita izvēle jau arī nenotika tā, ka es izvēlējos psihoterapiju kā metodi; mani vienkārši ļoti uzrunāja intervija ar kādu psihoterapeiti un arī Viestura grāmatas. Viesturs kaut kur kaut kad teica, ka cilvēki izvēlas to, par kuru jūt, ka viņam ir tas, ko man vajag; citiem vārdiem: es no viņa kaut ko varētu saņemt.

Ja man jautātu padomu, Latvijā noteikti atrastos psihoterapeiti, par kuriem es gribētu teikt, ka pie viņiem noteikti nevajag iet, jo viņi, manuprāt, ir pārāk bioloģiski domājoši (aizsēdējušies psihiatrijā), bet, ja nu kādam cilvēkam tas ir „viņa psihoterapeits”?

Kādam varbūt ir nepieciešams tā kārtīgi „ieberzties” vai iesēsties dubļos, lai viņš pats sāktu domāt.

Ja kāds ļoti kategoriski zina, kur kādam citam jāiet vai jāgūst sava dzīves skola, tad kaut kas ar šo situāciju pilnīgi noteikti nav labi. Tas ir apmēram tas pats, kā I. Kažoka, nebūdama psihoterapeite, psiholoģe vai psihiatre un divas rindiņas izlasījusi, tik un tā uzreiz zina, kurš te ir traks.

Man patika šis Viestura komentārs, jo ir diezgan universāli lietojams; arī šeit, šajā diskusijā par dažādiem guru:

„Kā liecina mana dzīves pieredze, tad tādus izteicienus kā „Fak, kas par stulbumu”, „aizspriedumains sviests” u. tml. diskusijā lieto jauni cilvēki, kuri daudz zina, bet vēl nav iemācījušies cienīt sev nezināmas, šajā gadījumā manas zināšanas. Bet būtu vēlams, sevišķi ja to rakstītais tik spilgti apliecina manas teorijas.”

61  
Gladiol, redz, cik interesanti! Man cikls tiešām ir citādāks, kā Tev. Iepriekšējais PMS tiešām bija ap 13. janvāri. Man ik pa 28 dienām ir mēnešreizes un šomēnes pat 2 dienas agrāk.
Es nenonāku pretrunās par ovulēšanas sajušanu. Kad es nelikos ne zinis, vai ovulēju vai nē, bija pirms 5 gadiem. Tas ir ilgs laiks. Cikls toreiz bija 36 dienas. Viss plūst un mainās. Tagad tas cikls tiešām ir īss un tādā posmā ļoti krasi pamanu, kā es izmainos, kāda kļūstu ovulācijas laikā un kāda PMS. Skaidras saprašanas laiks ir tikai pusotra nedēļa cikla sākumā, kad dzemde rimta.
Par regularitāti nesatraukšos vēl vismaz 10 gadus. Vēl vesela mūžība un tomēr iepriekšējie 10 paskrējuši ļoti ātri un tajos viss kas paspējis notikt. Cilvēks mainās. Vairāk un labāk iepazīst sevi un savas jušanas.
Es nesaku, ka “tas viss” nenotiek galvā. Es tikai apgalvoju, ka dzemde to galvu rausta kā diegu lelli. Vismaz man. Vismaz pagaidām.

60  
Nu, ja apziņa ir pavisam neizmantojama, tad tas ir otrs grāvis:) Gladiola, es gan neteiktu, ka “psihoterapija pierādījusi, ka filozofijai nevar ticēt.” Bet izaicina gan. Ja ir ko atbildēt, tad ok. Nu jā, un ir jau visādi filozofi; dažiem patīk Huserls, citiem Gadamers cool

Bet kas ir ticība? Kopš ar “garīgām lietām” nodarbojos, man ir gadījies redzēt vairākas definīcijas.
1. Uzskats. Es “ticu”, ka ir tas un tas, vai tas un tas tā un tā darbojas. Precīzāk būtu: “Es uzskatu, ka [..]”
2. Uzticība. Šito evaņgēlisti ļoti uzsver: ticība Dievam esot uzticēšanās viņam ― līdzīgi tam, kā var uzticēties kādam draugam. Piemēram, kā Tu negribi uzticēties psihoterapeitam, bet es savulaik gribēju, bet psihoterapeits tā līdz galam uz to neielaižas, negrib kļūt par mammu.
3. (Mans mēģinājums formulēt) Ticība ceļam/attīstībai: ka tas izdosies, ka tam ir jēga, un, ja liekas, ka jēgas nav, tad tik un tā cita ceļa nav, un gan jau jēga tomēr ir, tas atmaksāsies.

Attīstību var arī izmērīt, un skala ir spēja pašam parūpēties par sevi, tātad būt neatkarīgākam. Turklāt jomas, kādās vērtējumu izdarām, var būt dažādas (darbs, nauda, ģimene, attiecības utt.) Jo attīstītāks, jo vairāk spēj par sevi parūpēties.

Gladiola, instruments, ar kuru psiholoģija pēta zemapziņu, esi Tu pati, Tavas sajūtas. Tu kaut ko piedzīvo, tad izsaki vārdos (verbalizē), un tā arī rodas pētījums. Varbūt teiksi, ka tas nav autoritatīvs? Bet tas ir tieši Tavs, kur tad vēl kaut ko uzticamāku. Bet tiem, kas lieto psihoterapeitus, psihoterapeits ir tāds katalizators. Acs pie mikroskopa ir tev, bet viņš ir tavs kolēģis blakus. Kolēģis tādā ziņā, ka arī viņš savas sajūtas ir pētījis, ir uztrenējies. Kad ir sajusts un pēc tam verbalizēts, tad starp verbalizēto var atrast sakarības. Vēl pēc tam izrādās, ka līdzīgas sakarības ir atraduši vēl citi. Veidojas empīriska teorija. Bet dažreiz piedzīvoto tā īsti nemaz nevar izteikt vārdos, to var uzzīmēt, izdziedāt, notēlot. Tā rodas māksla. (Man ļoti iespiedies atmiņā vārdu salikums “māksla un zinātne”, ko Viesturs lieto “Bendes meitiņā”) Bet māksla ir sena kā pasaule. Tikai pavisam nesen eksistē tāda māksla, kas nepretendē uz kalpošanu nevienai reliģijai. Neskatoties uz to, lietotie simboli ir līdzīgi. No šejienes secinājums, ka zemapziņā glabājas seni simboli, un ir iespējams izsekot to attīstības gaitai, piedalīties tajos.

Un tā: pētāmais objekts ir zemapziņa, instruments ir sajūtas, verbalizācija to ievada un nostiprina apziņā, bet apziņa analizē loģiski. Un mēs, tie, kas te rakstām (ieskaitot Tevi, Gladiola), sen jau to arī darām, kaut gan gluži automātiski tas neiet. Vispār es apzināti pirmīt paraustīju lauvu aiz astes; cerams, viņa prot arī padauzīties smile

59  
Bryuver, nevarēšu Tev piekrist. Filozofijā jau ir no visa par druskai un nevar tagad tā apgalvot "filozofija pēta to vai šito". Ir atsevišķi filozofi, kas kaut ko pēta. Un Huserls man sit pa zvanu (ak, kā man iepatikās šitas Daces teiciens!) Un kad Tu saki, ka psiholoģija pēta zemapziņu, tad ar kāda instrumenta palīdzību? Vai tad ne ar apziņu, ko? Ar ko cilvēks vispār var kaut ko pētīt? Huserls, manuprāt, parāda, ka apziņai nevar ticēt, tā mūs māna, mums daudz kas "rādās" (zemapziņu ieskaitot). Tāds racionālais budisms - viss ir intelektuāla ilūzija jeb fenomens. Un apziņa ir nevis neierobežota, bet ļoti, ļoti aprobežota, faktiski neizmantojama. Ja es domātu, ka apziņa ir neierobežota, es taču stāvētu visu psiho- utt. pirmajās rindās un aizstāvētu līdz asinīm.
Bet nu katram pa to zvanu sasists savādāk. Un Tavs arguments, ko es iztulkoju "bet psihoterapija ir pierādījusi, ka filozofijai nevar ticēt", man liekas humorīgs! Es tomēr palieku pie saviem "guru". Man nav pierādījumu, bet ir ticība viņiem smile Vispār Dace te pacēla ļoti interesantu jautājumu par ticību. Par ticību psihoterapeitam vai ticību medikamentam. Ļoti evaņgēliski: "Ej ar mieru! Tava ticība ir tevi izglābusi/izārstējusi!" Bet es šajā ziņā esmu absolūts apsihoterapeitists (ja ateists ir tāds, kas netic Dievam, tad es neticu psihoterapeitiem). Tas gan man neliedz viņus klausīties un nebīdīt tik stulbus argumentus kā to dara I. Kažoka. Inteliģentam cilvēkam viss ir jāzina, ne jau tikai tas, kas pašu interesē. Pat starp filozofiem bija daudzi, kas mani neinteresēja, bet jālasa tak bij, lai zinātu, par ko ir runa!

1-10 11-20 21-30 ... 51-60 61-68
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika