viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Decembris » 22 » No kuras puses
No kuras puses
11:09 PM

Apmērām tagad (iepaticies šāds vārdu salikums) man sanākušas prātā visādas domas par patriarhāta kritiku no divām pusēm. Viena ir matriarhālā – par Mātes tiesību laikmeta pretenzijām pret Tēva varu jau daudz esam runājuši. Arī par feminismu kā aizvainojumu par Tēva – Dēla virskundzību un prasību atjaunot Mātes – Meitas senās tiesības, pasniedzot to kā kaut ko modernu, jaunā laikmeta radītu. Te mēs atceramies Aspaziju un Ivandi Kaiju starp latviešiem, Klāru Cetkinu un Rozu Luksemburgu starp viduseiropiešiem, bet varbūt tomēr jūdiem (vēl arī Salome pie pēdējiem). Šeit nevar nepadomāt ne par Ibsena „Noru”, ne Strindberga „Tēvu”. Utt...

Bet – patriarhāts var tikt kritizēts arī no Dēla pozīcijas, kurš var domāt, ka ir Zeva un viņa olimpiskās demokrātijas tribūns. Taču tā var izrādīties tikai vēlamība, ka viņš ir Zevs. Varbūt, ka tomēr Krons, kas tik atkarīgs no Mātes pavēles pacelt roku pret Tēvu. Respektīvi – mēs varam domāt, ka esam demokrāti, kas cīnās pret feodālo patvaldību un oligarhisko korumpētību. Posttitanomahiskā laikmeta cilvēki, kas neatgriezeniski uzvarējuši savus vecākus un aizsūtījuši tos uz Svētlaimīgo salām, bet paši apguvuši varas dalīšanas mākslu savā starpā.

Piemērām, - vai ir saprotams, no kuras pozīcijas patriarhātu kritizē Marī - Viss, ko tāds batjka var piedāvāt mūsu valstij grīdas seguma vietā gan ir jauns, bet tik un tā padomju kvalitātes linolejs gaišzilā krāsā par trīsdesmit sudraba naudiņām, tāpēc - paldies, nevajag.

Un sakiet, kā ir ar izcilo vārdvaldi Aivaru Ozoliņu, no kā nāk un pret ko vērsts ir viņa intelekta asmens? Ceru, ka viņš pats spētu uz šo jautājumu atbildēt, ja būtu iepazinies ar teorijām, kuras še vērpjam. Man nav skaidras atbildes, vien kādi pieturas punkti. Piemērām, viņš komfortabli jūtas varenu, darbu dodošu sieviešu aizsardzībā, kādreiz Sarmītes Ēlertes, tagad Nellijas Ločmeles. Kauties ar vārdiem viņš spēj nepārspējami, atceros kaut vai tādus epitetus kā Trubas Gala Aivars. Bet man grūti iedomāties viņu kā atbildīgo - par kaut vairāk kā tikai sevi.

Es, protams, neesmu īsti iekšā visās šajās cīņās, bet varbūt ne tikai slikti, ka tā, iznāk varbūt arī tāds vairāk distancētāks skats. Aizdomājos par laikam jau Lemberga izdomātā vārda „sorosīts” lietojumu un izpratni. Ventspils mērs droši vien kaujas ar globāli par sevi daudz ietekmīgāko Sorosu, kā galveno ieroci izmantojot nacionālo, valsts norobežotības principu – „Džordž, šī ir mana teritorija, nelien”! Bet Soross savukārt argumentē pie globālisma, liberālisma utt. – jo mazāk robežu intelekta, darbaspēka un kapitāla plūsmām, jo labāk.

Ja par ko nav šaubu, tad tie ir fakti, ka gan Soross, gan Lembergs katrs savā „teritorijā” jūtas kā patriarhi un cīnās viens ar otru tieši tāpat kā savā starpā cīnījās hercogs Jēkabs ar saviem pretiniekiem vai kā jūdu Jēkabs kļuva par Izraēlu cīņā ar brāli Ēsavu. Lembergam un Sorosam  jau arī nav tik viegli atšķirt, vai tos sit no matriarhālās (Mātes) vai demokrātiskās (Dēla) puses. Viņi vispār tik tālu neaizdomājas, viņu intelekts darbojas citos virzienos.

Taču mums gan būtu jāaizdomājas. Ja eksistē lineārais laiks un vārdam „progress” ir kāda jēga, tad ir nozīme, vai feodālais patriarhālisms ir mūsu nākotne (pēc matriarhāta)vai pagātne (pirms olimpiešu, Dēla laikmeta un demokrātijas). Un tad mums ir jāsaprot, vai Aivars Ozoliņš ir demokrātiskais zevs vai tomēr matriarhālais krons, tāds pats kā Lembergs un Soross, tikai daudz mazāks. Vai demokrātija kā Dēla vara ir jau noticis fakts, jeb tomēr caur Tēva (Lemberga, Latvijā) varas laikmetu vēl tikai sasniedzama?

Mums ir jāsaprot, vai partija Vienotība, kam šobrīd ir galvenā atbildība par valsts likteni, tiešām ir olimpiski demokrātiska savā ideoloģijā, jeb tomēr tikai tāda matriarhāla cāļu barotava, kas tikai sola kādreiz izaudzināt kaujas gaiļus. Tādus, kas vēl neizauguši, jau kaujas ar Lembergu tādēļ, ka tas izaicina viņu mammu – Dievieti, varbūt tās skalbiski sarkanmatainajā, bet varbūt arī citā izpausmē.

Vispār, varbūt mums patīk dzīvot fantāzijā, pēc principa – „sapņoju, ka gredzens pirkstā, pamodos, bet pirksts bij d...ā”. Fantāzijā, kurā pietiek pateikt „halva”, lai mutē uzreiz kļūtu  salds. Mums liekas, ka no skata esam kā amerikāņi vai francūži, nu tad jau, protams, visā varam ar tiem identificēties, arī savā politiski/mitoloģiski/vēsturiskajā attīstībā, kam taču būtu jābūt sinhronai ar latvju psiholoģisko attīstību. Nu tā tā fantāzija izveidojas, tā mēs sākam tajā dzīvot, iejūtamies un sākam domāt, ka tā atbilst mūsu identitātei. Nekā tamlīdzīga, šī identitāte objektīvi ir cita, tā izpaužas latviešu mākslas darbos, arī socioloģiskajās aptaujās. Mēs esam sociālistiski un nacionālistiski, nevis demokrātiski.



Šajā sakarā sāpīgi raudzīties uz prezidenta Andra Bērziņa mokām. Tiklīdz viņš kaut ko liek priekšā par individuālās atbildības palielināšanu valsts vadībā, tā tiek noriets. Ne tikai no politiķu, arī no mediju puses. Tviteris šajā ziņā ir īpaši ērts – var kaut ko uzkakāt, tālāk neizvēršot un neparādot, ka nekāda pašam sava dziļuma jau tvītotājam nav, viņš tikai vēlas uzsēsties uz valdošās demokrātiskās fantāzijas bez kādas atbildības. Bet tas rada tādu fonu, ka arī prezidentam var nolaisties rokas. Jo – ir taču skaidri redzams, ka valdības darbs nerullē. Tas ir nolikts uz tādām sliedēm, ka sīki konflikti neļauj pievērsties konstruktīvam ilgtermiņa daudzpakāpju darbam, kura darītāji varētu justies gandarīti par katru pakāpienu, kuru tie veic.

Bērziņš, protams, pārstāv patriarhālos (patrimatriarhālos) ideālus, pilnīgi nešaubīgi. Taču tas nenozīmē tikai korupciju kā vasaļa lēņa maksājumus (visādās izpausmēs) suverēnam (Lembergam), kas tipiski tiek vērtēta atrauti no mitoloģiski/vēsturiski/politiskā konteksta. Tas nenozīmē tikai ZZS, vai, kā šur tur tiek minēts, (slikto) Šķēles vai Šlesera cilvēku iznākšanu prožektoru gaismā. Tas nozīmē arī atbildības uzņemšanos brīdi, kad skaidri redzams, ka apvienotais Dēls vēl nav gluži pieaudzis un dara visādas muļķības, kas viegli var novest pie nācijas bojāejas brīdī, kad tam šķiet, ka tā ir pašā kalna galā. (Dombrovskim, šķiet, neliekas. Viņš redz un saprot, kādi ir sūdi. Par to arī viņa emocijas demisijas brīdī.)



Nobeigt gribētu ar stāstu par Madaru Burku. Man šķiet, tas ir veiksmīgākais, ko vispār šī mediju industrija ir spējusi producēt pēdējo gadu laikā. Madara, tāda verbāli mazrunīga, bet ak cik ķermeniski daudzrunīga, izteiksmīgām zilām acīm, gumijas zābakos, bet skaista kaut kādā tādā pat izteiksmē kā Jaunsudrabiņa Aija. Zemes skaistums ir viņā, ne operetisks vai rīdziniecisks. Atbildīga. Kopā ar savu māti – 20 gadus vecāku madaru (vecums un nabadzība vispirms izpaužas caur zobārstniecību) – pilns matriarhāls komplekts. Bērns jau no viena vīrieša. Tagad TV intervences rezultātā, vēl viens (vai tā TV saprot, ko viņa dara? Nesaprot.). Pašai tagad jābrauc uz Īriju peļņā, svētki beigušies. Tur nu mēs esam. Ne par Madaru, ne par Latviju neviens īpaši atbildēt neprot. Tas, par Madaru, aizmirsīsies, ne viņa pirmā, ne pēdējā. Un zilās acis pabalēs, sejā iemetīsies skarbums, laba zobārsta trūkums izpaudīsies arvien baisāk. Pēc divdesmit gadiem atkal būs TV, atkal māte un meita, un atkal bērni bez tēva. Tāda Latvijas ainava. Kas tur demokrātisks?

Skatījumu skaits: 1146 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 291 2 3 »
29  
Bryuver, Tev ļoti labi jautājumi šovakar! Man tiešām palīdz domāt! Es aizdomājos par Zanes komentāru par to, ka uz ekrāna rādīt var, ko grib, bet beigu beigās tur tik un tā sanāk slepkavība. Un es domāju, ka superego grib mani pasargāt no nāves, no sevis noslepkavošanas. Jo ne jau id man palīdzēs nodzīvot ar vienu un to pašu vīru līdz kapiņiem. To var tikai superego. Id ir tam, lai parādītu, kādi tarakāni man galvā, man pat nevajag fon Trīru, lai tos apzinātos, bet superego sargā, lai tie mani nenogrūž no klints. Vai tad Freidam nebija tāds trio libido-agresija-tanatos? (lūdzu, neņemt vērā manas paviršās zināšanas freidismā, varbūt es te tagad runāju muļķības un nekā tāda viņam nebija).
Jo vairāk tu tam id ļaujies, jo vairāk viņš paģēr. Beigu beigās var būt arī tā, ka prasa sadzemdēt visus iespējamos bērnus no visiem iespējamajiem vīriešiem. Bet superego grib šo enerģiju sublimēt, pievērst vienam vīrietim un dažiem bērniem, lai tie izaug par normāliem cilvēkiem. Spiest uz kvalitāti nevis kvantitāti.
Ak, Bryuver, sajutos tik laimīga šovakar par šo atziņu! Paldies Tev!

28  
Oho, kas par ražotni, interesanti. Tomēr paprasi tam Superego, ko viņam vajag. Varbūt varēsi vārdam “pārdrošs” nostrīpot priedēkli.

27  
Vā, Marī, tas nav atpakaļ ierakumos tas ir atpakaļ pie DZEMDES!!! Ko es domāju par "Šķeļot viļņus"? Nemācēšu noformulēt. Nevarētu teikt, ka man patika, jo pēc tās filmas pieņēmu lēmumu von Trīru vairs nekad neskatīties, bet kas man nepatika? Nu, kaut arī Alma Malme mani saukāja savulaik par gribelīgo vagīnu, esmu superultrakonservatīva, visas savas gribēšanas vēršu uz tikai vienu vīrieti (jā, tam obligāti jābūt ne tikai vienam, bet arī vīrietim, ne sieviete, ne kaķis te nederēs)
Tagad jūtu, ka man ir jāatbild kaut kas par pornogrāfiju. Bah, Zane, es tiešām nekad neesmu skatījusies, man nekad nav ienācis prātā, ka to vajadzētu darīt?! Lai? Un par to saviļņojumu un riebumu vai ko citu - kā Tu vari zināt, ka es neizjustu saviļņojumu skatoties, kā Tu sekso? Tu jau man arī es gana pazīstama no šiem komentāriem. Varbūt es apraudātos, re, Zane, adīt nemāk, PR arī tāds štruntīgs, pat īsto žurnālo nav dabūjusi, bet re cik labi viņai te viss sanāk, prieks skatīties! Nu, māksla! biggrin (sorry, tas nav rupji domāts, es vienkārši aizfantazējos)
Bryuver, mans ID ir kļuvis nevis visai drošs, bet pārdrošs un pārgalvīgs! Kādas tik viņš man fantāzijas neatsūta! Pilnīgi trakai jāpaliek! Drīkst padalīšos vienā? (kur tad citu lai to stāstu). Pēc Viestura teorijas man tagad vajadzētu būt atturīgai un aukstai kā zivij, jo dzemde ir savu dabūjusi un vīrietis viņai vairs nav vajadzīgs... Jā, bet mani moka taisni tas, ka var ieņemt tikai vienu bērnu gadā, jo man gribētos ieņemt pa bērnam katru reizi, bet vēl labāk - es gribētu būt zivs un nērst bērnus kā ikrus, lai no katra akta ir tūkstošiem un tūkstošiem bērnu un es tik viņus dzemdētu un dzemdētu, visu laiku, nemitīgi dzemdētu... Kur nu man tagad vēl skatīties kaut kādas uzvedinošas filmiņas skatīties. Lai sajūku prātā??? Varbūt tas pirmsdzemdību trakums, man vēl 8 nedēļas pēc kalendāra!

26  
Paldies, Marī.

Man par vīriešu "skaidrību" un sieviešu "neskaidrību" ir tāda versija, ka puikas/jauni vīrieši mazāk domā, ko teiks sabiedrība, bet meitenes pārsvarā ir audzinātas kā "labās".

Esmu lasījusi tādus stāstus kā "I knew it was wrong, God doesn't allow it", etc. No vīriešu mutes tāds bažīgums ir skanējis retāk.

http://www.youtube.com/watch?v=-TrGNekDYpM

Ļoti tipisks homoseksuālas sievietes stāsts, pārāk daudz bremžu virsū, lai darītu, ko pati vēlas.

Bet vienā komēdijā par vīrieti bija: "I knew it in kindergarten and immediatelly told everyone..." Kaut arī komēdija, bet, manuprāt, patiesa.

25  
Dace, pārliecinoši par sievietes mīlestību pret sievieti

http://www.imdb.com/title/tt0101921/

Bez kādām pretenzijām uz vispārinājumu - visām dzīvē sastaptajām sievietēm, kuras saukušas sevi par homoseksuālām, pirms tam bijušas arī attiecības ar vīriešiem. savukārt homoseksuālie vīrieši teikuši, ka to, ka ir geji, sapratuši jau ļoti agrā pusaudzībā.

24  
Tiešām interesantas pārejas no politikas uz kino, kaut daļēji tā tomēr tāda atkāpšanās ierakumos...
"Rigas laikā" bija saruna par Henekes "Mīlestību", kur Hermanis jautāja : "Bet sakiet – ja pagalam vecs Trentiņjans spēlē nāvi, tā ir dokumentāla filma vai mākslas filma?", viņš tur arī par neatļautajiem paņēmieniem runā.
-----------------------------------
Gladiola, ko Tu saki pat "Šķeļot viļņus"?

23  
Gladiola, kas Tev tur ir ar to porno?

Mūsdienās mākslas filmas sauc par spēlfilmām, tad nu tagad vels-viņ-zin ko tas nosaukums izsaka. Man tāds termins asociējas ar rotaļu: varbūt smilšukasti, varbūt "klasītēm", bet vismaz ar kaut ko tādu, ko dara bērni. Nezinu, kas terminologiem bij' galvā. Mums ir trīs vai četras komisijas, bet rezultāts bieži ir tikai viens vienīgs sviests, bet varbūt šoreiz nav pilnīgi garām, jo filma ir izspēlēta kāda cilvēka dzīve.

Manuprāt, sieviešu un vīriešu homoseksualitāte ir pilnīgi dažādas lietas; es čuju, ka biseksualitāte tur ņe pri čom, jo cilvēka daba ir biseksuāla, un tur vari kauču nošauties, tā ir un būs biseksuāla, bet atkarīgs tikai, kur katrs kādā brīdī stāv uz b/s skalas, kam viņš ir tuvāk.

Vīriešu homoseksualitāte manā izpratnē ir "lai viņas iet ļoti tālu pilnīgi visos virzienos".

Sieviešu homoseksualitāte manā patlaban esošajā sajūtu līmenī ir turpinājums seksam ar māti.

Iespējams, ka šīs lietas ir nemaināmas, iespējams, arī, ka dzīves laikā kaut kas mainās. Vēl man ir kaudze jautājumu par to, kā to visu ietekmē trauma (seksuāla, es domāju reālu vardarbību), jo esmu sastapusi raibumraibas dzīves, nu bet tas vairāk tāds intelektuāls paspriešanas jautājums, jo to nekad līdz galam nevarēs izpētīt.

Es gribētu noskatīties vismaz vienu labu filmu par sieviešu homoseksualitāti, bet tādu īstu, kur sieviete, kas jau kādu laiku ir partnerattiecībās ar citu sievieti, varētu pateikt: jā, te nav melots.

22  
Gladiola, izskatās, ka tas Tavs ID kļuvis tāds diezgan drošs. D-sina to Superveci. Prātā nāk viens reāls gadījums, kur kāds kungs gados ieiet dzīvokļu mājas pagalmā, tuvojas durvīm, bet netālu kāds džeks lauž vienas citas durvis, spārda vai kaut kā tā. Minētais kungs izsaka aizrādījumu, tipa, lai pārtrauc šo aizraujošo nodarbi, bet džeks atbild: “Es jums nevaru palīdzēt.”

Nu, ģeniāls respekta un nepaklausības apvienojums. Varbūt Tev, Gladiola, vajag dažreiz parunāt ar to Superveci, piemēram, varētu visā nopietnībā pavaicāt: “A kā tad lai dzīvo?” Diez, ko viņš teiks.

21  
Zane, Tu tomēr esi bandīts. Par PR nemaz neuztraucies ― tas Tev noderēs konspirācijai. Kas attiecas uz asajām izjūtām, laikam piekritīšu Gladiolai, ka ne jau tie objektīvie fakti (nu, ka tur ar dzīvniekiem vai kā) viņas izraisa, bet mākslinieka talants ir tas, kas viņas piešķiļ, ka maz neliekas. Bet tas, kā Tu filmas kontekstā vari vienlaikus pabūt kontaktā ar tik daudz lietām ― tas gan ir wow.

Nesen palūrēju Nymphomaniac treileri, a tur Rammstein “Fuehre mich” ar izmainītiem vārdiem fonā, baigi interesanti. Sižets arī ievelkošs; nu, jāpaciešas drusku.

20  
Gladiola: interesanta doma par atšķirīgo vīriešu un sieviešu homoseksualitāti.. es domāju līdzīgi.. vienīgi es to sauktu par biseksualitāti ar fokusu uz savu dzimumu..
Un māksla slēpjas tajā, ka Tu neesi uzbudinājusies skatoties uz neporno, bet esi, teiksim, saviļņota, riebumā novērsies, klusējot šokējies, bailēs trīci, apmierināti smaidi, mulsinoši sāc vērot līdzcilvekus zālē, sasmejies, apraudies, sastingsti utt.. un filmas kontekstā, Tu šos cilvēkus esi iepazinusi, nevis kā porno.. līdz ar to Tev veidojas attieksme un sajūtas par KO VIŅI DARA un kāpēc dara..nevis tikai pret pliku seksa darbību..

Glad: Tu galīgi neskaties porno? Nekad?(iznāca kā, Zane, tu nemāki adīt?, sorry:)

1-10 11-20 21-29
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika