Vienīgā meita - 31 Martā 2013 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Marts » 31 » Vienīgā meita
Vienīgā meita
10:35 PM
 
Tipiski šī meitene ir vienīgā vai vecākā meita, vidējām un jaunākajām tas nav tik raksturīgi. Viņas vecāki ir vismaz nepieredzējuši paši ar sevi un ar bērniem un daudzos gadījumos arī jauni gados. Viņu attiecības, konfrontētas ar jaunajām – Mātes un Tēva lomām un šokējošo ģimenes trīsstūra situāciju, kurā viens vienmēr ir lieks, šūpojas. Sākotnēji, tipiskā variantā, māte kopā ar zīdaini atstāj tēvu vienu, bet pēc tam tētis atkaro mātei Savu Princesi – vislieliskāko sievišķo būtni uz pasaules, kāda vien var būt. Pie ģimenes galda viņi sēdēs kopā un teiks – „mēs”, pretstatot sevi mammai, kas palikusi viena. Mamma īsti par to nepārdzīvo, jo tas taču ir tik dabiski – atdot atbildību par vīru meitai, viss saskaņā ar slepenajiem līgumiem. Mammai būs jāatbild par dēlu, kad tas piedzims.
Ir tikai viena veselīga tālākattīstības iespēja – ja ģimenē dzimst vēl divi trīs jaunāki bērni. Tad vecākās meitas atbildībai par tēvu nākas tikt dalītai ar atbildību par jaunākajiem bērniem – šis ir ļoti spēcīgs arguments, kādēļ ģimenē vajag trīs, četrus un piecus bērnus. Bet ja meita paliek kā vienīgā, tad no vienas puses lieliski – viņai ir iespējas dabūt stipru Princeses uz zirņa lomu. Bet no otras puses slikti, jo nav kas šo lomu atņem, ievirzot nākamo lomu repertuāros. Tagad risks palikt tādai mazai princesītei uz visu mūžu. Bet ticamāk – ļoti apjukušai un sevī vērstai meitenei, jo šī atbildība par tēvu ir kaut kas smags un nesaprotams – ļoti bieži.
Relatīvi reti mēs redzam meitenes triumfu mātes un visas pasaules priekšā kad tēvs tieši ar meitu, nevis viņas māti ir apmeklējis teātra izrādi – „skatieties visi uz mani, kāda es smuka un varena, mamma (vecā!) palika mājās!” Bet vēl smagāk ir tad, ja tēvu iekarot ne tikai neizdodas. Ja viņam gadās mīļākā, vai nedod dievs, viņš pie tās aiziet, pamezdams meitu. Šo situāciju esmu aplūkojis jau agrāk, tā vienmēr nozīmē – „es esmu nesmuka, tādēļ tēvs atrada sev citu”. Meita, kas piedzīvojusi vecāku šķiršanos, izjūt to kā savu šķiršanos. Tādai meitai sava pašapziņa un skaistums būs „pa druskām” jāsaubago attiecībās ar citiem vīriešiem, to būs daudz, tie būs vecāki gados un meitene šo ubagošanu sāks laicīgi, jau kā pusaudze.
Bet ir vēl Bendes meitiņas situācija – kad tēva mīļākās vietā ir alkohols vai (un) darbs. Meita jūt to tēva kaislību, kas ir stiprāka par mīlestību uz meitu. Arī tas viņai liek justies pamestai, neglītai. Tādēļ viņa dodas uz krogu un ved tēti mājās – ja izdodas, tad skaistuma (varas) sajūta atgriežas un skola ir rokā – pret tēvu jāizturas kā pret Dēlu un pašai jāmācās būt Mātei. Kamēr tas izdodas un kamēr tēvs nenomirst, „iznācis no kabaka” kā Bendes meitiņas tēvs, tikmēr pasaule kaut cik turas kopā. Bet kad tas notiek, tad krahs ir tikpat liels, kā kad tēvs aiziet pie citas. Es viņu nenosargāju!!! Es esmu vainīga!!! Bendes meitiņas galva kaist kā ugunī un viņa dodas savu iekšējo meklējumu ceļos, cauri mežiem un laukiem. Taču ne tikai alkohols tiek izjusts kā tēva mīļākā un kas tāda arī ir – tas ir tēva „ceļojumu māte”, tas viņa iekšējo meklējumu mātišķais objekts, kura viņam nav bijis, un ar ko tagad jākonkurē meitai. Tātad – meitai jābūt tādai, kāda nebija māte. Un ja meita tāda nav, tad šo vietu ieņem vai nu mīļākā vai pudele.
Daudz pretrunīgāks, mazāk apdomāts un aprunāts „mīļākās” objekts ir darbs. Pret to meitai daudz grūtāk atļaut sev justies greizsirdīgai un šo greizsirdību apzināties. Taču ir daudz tādu vīriešu, kas paliek darbā ilgāk, lai nebūtu jānāk mājās...
Un vēl viena potenciāla zaudējuma situācija vienīgajai meitai – ja tēvs neaiziet, nenomirst, nenodzeras un neaizstrādājas, viņš vēl vienā veidā nodarīt meitai pāri. Viņš var vēlreiz iemīlēties savā sievā, meitas (vecajā!) mātē! Tas ir šausmīgi pazemojoši – viņas mīļais tētis izvēlas šito veceni! Bet tas notiek diezgan bieži, tādēļ meitām bieži jājūtas mazvērtīgām un no tēva mājas izdzītām. Tēva meklējumi (Tēvs kā jaunais Varonis cietumā, kura vietā Bendes meitiņa gatava mirt) un tēva glābšana, izvēloties tam līdzīgus partnerus vai vīrus, un uzlabošana, izvēloties tēvam pretējus, ir temati, par kuriem še jau daudz runāts. Arī par neiespējamu vīriešu izvēlēšanos un šķiršanos no tiem pēc bērna dabūšanas kā bailēm un mazvērtības sajūtu, kas likušas izveidot fantāziju par neveiksmi laulībā, kurā atkārtotos neveiksme attiecībās ar tēvu.
Bet ne tik daudz esam runājuši par riebuma sajūtu, meitai iedomājoties par tēvu. Tas ir rada grūtībām nu jau pieaugušā vecumā pieglausties tēvam, kur nu vēl viņu samīļot vai sabučot. Šī sajūta ir ļoti mulsinoša, nereti galīgi nesaprotama jaunām sievietēm, bet tā var būt nesaprotama arī mums, ka še runājam par meitas mīlestību kaut arī incestuāla pienākuma griezumā.
Lieta tā, ka ne tikai mēs, arī jaunā sieviete uz šiem dvēseles un dzīves notikumiem raugās no skatu torņa, kas uzbūvēts patriarhālajā teritorijā. No turienes var redzēt robežu, kuru pāriet aizliegts, jo tajā pusē ir matriarhāla maucība, izvirtība, asinsgrēks, daudzsievība un daudzvīrība, un daudz kas vēl, Sodoma un Gomora. Šī robeža ir būvēta baidot un šausminot, nevis izskaidrojot un vadot cauri dzīves līkločiem. Tā sastāv no emocijām, galvenokārt jau minētā riebuma, kauna un dusmām. Tādēļ jaunai sievietei, kura mēģina skatīties uz savu situāciju, bet darot to no vienīgās viņai iespējamās kulturāli patriarhālās vietas, atbalsta vietā ir jāsajūt vienīgi patriarhālas ideoloģijas spiediens, kas viņu sastindzina un kas kriminalizē viņas psihes matriarhālos pamatus. Kas aizliedz senās drošības meklēšanas metodes, vietā neko citu nepiedāvājot. Vienas no sekām ir – sievietes grib būt vīrieši un kad tas notiek, tad, kā mēs jau zinām, vīrieši tiek izēsti no savām ierastajām pozīcijām kā ar skābi. Bet ir arī daudz personiskākas sekas.
Šīs riebuma jūtas pret tēvu it kā sasaldē meitas – tēva attiecības, objektīvi paildzinot laiku, kurā tēvs saglabājas kā meitai vissvarīgākais vīrietis dzīvē, kaut arī visriebīgākais. Attīstības virziens uz brāli, dēlu, vīru iesprūst. Tas viss ir subjektīvi, sievietes attīstības periodi, kam nav nekā kopēja ar objektīvajām tēva un meitas attiecībām. Tas, ko es še daru, - mēģinu morāles vietā likt izskaidrojumus. Jo, varbūt daļa indivīdu šajā pasaulē jau ir kļuvuši tik attīstīti, ka tiem nav vajadzīga baidīšana ar elli un grēku plūdiem, bet kas var saprast sevi sarežģītas vēsturiskas attīstības kontekstā. Un kas var saprast gan savas vainas sajūtas, gan riebumu un kaunu – kā tie ir radušies un kādu funkciju veikuši. Man ir aizdomas, ka daudzu sieviešu dzīves vidusposma krīzes galvenā sastāvdaļa ir atgriešanās pie tēva, šķiroties no vīra. Tas ir tas laiks, kad traki gribas arī uz baznīcu un gribas pašai sev ieskaidrot, cik tas pareizi un patriarhāli. Kā jau teikts ne vienu reizi vien – sievietei virziens „pie tēva” ir virziens atpakaļ.

Skatījumu skaits: 1012 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 221 2 3 »
22  
Piekrītu Zanei, ka meitenei ir svarīgi redzēt mātes "cīņu par vīru". Ja, pienākot tādai vajadzībai, viss ir jāizdomā pašai, tas ir nesalīdzināmi grūtāk, nekā izmantot jau redzētus (un lai arī no malas pieredzētus) paņēmienus.

21  
Man liekas, ka meitenei baigi svarīga zemapziņā sanāk tieši mamma. Pēc tam, jo viņa to meiteni "iemāca". Tieši atkarojot to tēvu. Tas ir tas kas būtu jāredz meitenei.
Ja tas nav bijis, tad ir citi ceļi, ne vienmēr taisni un gludi:))

20  
Roland, tā nav fiška, bet gan ieildzis ievads. Ok, prasi paskaidrojumu Rudzītim, bet par bloga mērķiem vari jau tagad palasīt šeit http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/2008-08-19-2 un šeit http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/intelektualizacija/2012-10-14-242. Otrajā linkā pa vidu ir šāds skaidrojums:

“Manuprāt, vajadzētu trenēties runāt tieši par tām jūtām, kuras gribas nejust un aizsargāt. Dusmām, bailēm, kaunu. Tomēr pat literatūras censoņu pieredze liecina, cik tas grūti, atsijāt savas jūtas no piemaisījumiem, nonākt pie tīrradņa. Tomēr interneta komentētājiem ir viena liela priekšrocība, salīdzinot ar rakstniekiem – viņi drīkst būt anonīmi, drīkst būt brīvi no objektīvām nepatikšanām, kas var sagaidīt katru cilvēku, kas publiski atkailinās. Katrai savas atklātības pakāpei iespējams veltīt savu niku. Un svarīgi neaizmirst, ka kritērijs tam, ka izdevies trāpīt savās jūtās, ir atvieglojuma sajūta – ja tā parādās, tad ir droši, ka kaut kas „norakstīts nost”. Vai katrs, kas šeit iegriežas ar savu attiecīgo niku (attīstības pakāpi), nevarētu citiem pastāstīt, ko viņš šeit meklē un ko gatavs dot? 
Man liekas, komentārs iegūst milzu vērtību, ja rakstīts lai Dalītos, ar kailiem nerviem, klusumā. Un klusumā tam arī jāiekrīt, tādējādi apliecinot cieņu pret to, kas uzticējis paša piedzīvoto citiem. Vairums no tiem komentāriem, kas savairojušies pēdējā laikā, tādi nav. Tomēr – cilvēkiem ir tiesības kļūdīties, nebūt perfektiem, mācīties. Līdz šim šeit nav bijusi nekāda cenzūra un es pat nezinu, kam jānotiek, lai es apsvērtu tādas ieviešanu.”

Protams, ka mēru vajag ievērot, kā Tu saki, bet, domāju, ne viens vien, kas te kaut ko mēģina pateikt par sevi un savu saskari ar bloga rakstu, zina, ka nemaz nav tik viegli. Var pateikt par daudz, bet var “drošības pēc” nepateikt to, ko vajadzēja. Turklāt atklātuma mērs ir subjektīva un vēl mainīga un no noskaņojuma atkarīga lieta. Tev tagad liekas, ka par daudz, man ― ne. Bet dažreiz rakstītājam vēlāk pašam liekas, ka pāršauts pār strīpu, bet citiem liekas ok. Un vēl ― jo stiprāks pats, jo vieglāk izturēt citu atklātumu un pat izgāšanos.

Jā, un atbildība par rakstīto ir arī katram pašam, jo nav taču cenzūras. Nu, vai iepazīstināsi ar sevi vai vismaz ar savām domām par šīsnedēļas tēmu?

19  
Es mazliet gribēju par blogu, bet aizrāvos ar blakusceļiem.

Ļoti precīzi derēja; pie sevis pa laikam biju domājusi; nu ko var tik daudz laika veltīt tam pirmajam varonim, otrajam tur tādam un tādam, un pēdējam zudušajam. Jutos mazliet apdalīta.

Bet ja nu ir tā, ka esi pirmais un pēdējais un pa laikam vienalga jūties kā zudis, turklāt vēl meita...

Teju katrs teikums ir iedevis domājamo vielu, tāpēc nekā sevišķi domu papildināt vēl nevaru. Varbūt līdz nākamajai "bendes meitņai" kaut kas izrosīsies, bet paldies Viesturam par tēmu.

Un šķiet arī, ka dažas grāmatas "Bendes meitiņas" lappuses varēšu labāk saprast. Tā ir viena traka grāmata: lasi un lasi, un katru reizi kaut kas jauns.

18  
Mana fiška ir šāda - visā, kas notiek, ir jābūt MĒRAM. Arī pašekshibicionismā. Bet kas attiecas uz šo blogu, tad atbildība par tā saturu, mērķiem un virzienu ir bloga turētājam. Tātad Rudzītim. Un šis mans komentārs ir veltīts viņam - kāds ir Jūsu mērķis?
Vietējie apoloģēti tiek aicināti šo nekomentēt...

17  
Uh , Roland, salna pavasarī. Neviens te nekodīs, Bryvers jokojas, viņam tāds humors, vienu nedēļu par bībeli, otru par huļiš bļõda netīra:D. Citreiz viņs ir viesmīlīgāks, bet tu jau ar ienāci, i kājas pie durvīm nenoāvi!
Baigi gribētos zināt kas ir tas neprognozējamais ko varētu izdarīt. Es kad lasu Viestura blogus,tāpat visu laiku domāju, svētais dievs, ko var traucēt dzīvot!

16  
Ā, nu davai. Velc ārā, stāsti savu fišku.

15  
Nu ko - sākusies mērīšanās ar krāniņiem? :-) Kur tad palikuši intelektuāli - saldie sprieduļojumi?

14  
Nu, ko tu te muldi? Tev teicu ― staigā uz veikalu (= padalies ar savu speciālista līmenim cienīgo viedokli). Tu pareizi saprati, ka tevi te nokodīs kā susļiku. Bet ne tāpēc, ka te tusētu kādi, kam nepatiktu “jaunas vēsmas” (vai arī nebūtu spējīgi izsekot līdzi kādam ģeniālam domu gājienam), bet tāpēc, ka tu pats huiņu par mums domā. A huiņu tu domā tāpēc, ka baidies padalīties, un otrādi ― baidies dalīties tāpēc, ka huiņu domā. Nekur neliksies. Citu apdiršana uz veikalu iešanu aizstāt nevar. Ja neiesi, tā arī salaga paliksi un turpināsi cepties.

13  
Varbūt nevis par smeldzi un pakaļas kasīšanu uz dīvāna, pa starpām ar prātuļošanu, vajadzētu. Paskatos visapkārt-kā aizmiguši, staigā, tēlo, ka strādā, imitē rosību. Ir jau labi,arī ar sevi pa laikam jāaprunājas. Tikai-kāpēc te?kāpēc slēpjoties aiz kļičkām, kā takšiem? Un vai jūtaties labāk, te izburbuļojoties? Jau gadiem to dariet, daži personāži,paskatoties bloga attīstības dimanikā,te prātuļo izsenis. Vai esat kļuvuši brīvāki, mierpilnāki, laimīgāki? Varbūt tomēr-vientuļāki? Un mani neplēšiet,ejiet dzīvot dzīvi. Mīliet vīrus,sievas.Bērniem dodiet savu sakrāto apcerīgo enerģiju! Nevis te ar gadiem dirniet...

1-10 11-20 21-22
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika