Viņa mani nesaprata, teicās esam apjautājusies nez cik kolēģēm, visas priecājoties, cik brīnišķīgs kopdarbs padevies, par ko man tā jācepjas, viss taču labi. Un kādu ilgāku laiciņu padomājušam, man bija jāatzīst, ka jā – viņai taisnība. Jo žurnāls jau nav proklamācija, ko bez maksas iespiež saujā, lasītājs par to izdod savu naudu, tādēļ ir tiesīgs prasīt, lai viņš justos apmierināts. Viņš grib pasūtīt tādu Rudzīti, kādu vēlas redzēt, un citādi var būt tikai ārpus tirgus ekonomikas.

Nu jā, bet ja Rudzītis pats domā, ka nav tas, kas atspoguļots slejās, tad tak iznāk, ka lasītājs ir apmānīts, viņš ir nopircis nevis žurnālu, bet komplimentējošu spoguli, kas ļauj tam intelektuāli un emocionāli pašapmierināties! Un ja tā, tad – tā tak ir intervējamā izmantošana! Pret ir jāsaceļas!

Bet – tikai lēnāk pār tiltu. Kādas man ir tiesības iedomāties, ka Annai vai Jānim, kuri redz mani atšķirīgi no tā, kā sevi redzu es, nav taisnība, bet man tāda ir? Un – kādēļ man ir tiesības gribēt, lai viņi mani redzētu tā, kā man patīk, lai es tiktu ieraudzīts? Kādēļ viņiem abiem būtu jādomā ne tikai par to, kā viņu saražotais tiks pirkts, bet arī, kā tas, kā tas patiks avotiem, no kuriem tie smēlušies savu redzējumu?

Cenšoties godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem, man ir jāatzīst, ka žurnālistam pieder tiesības interpretēt uz velna paraušanu. To sapratis, es parasti cenšos aizmirst par interviju uzreiz pēc tās, līdz pat brīdim, kad redzu to iespiestu un tas vairumā gadījumu palīdz.

Tomēr šeit ir divi knifi. Pirmais – respektējot žurnālista interpretācijas tiesības, pazūd intervējamā ieinteresētība sadarboties ar žurnālistu, jo galarezultāts var nebūt tāds, kādu viņš varētu izmantot saviem mērķiem. Tas varbūt tāds, par kuru viņš jūtas neērti! Kas viņam nepatīk! Ja šis jautājums nav atrisināts, tad rodas divu veidu sekas – intervējamais var atteikties no intervijas, kas varbūt būtu godīgākais ceļš. Bet viņš var arī apzināti vai neapzināti nebūt godīgs savās atbildēs un censties manipulēt žurnālistu savās interesēs. Kas šādā gadījumā tiks lasītājam?

Šo problēmu, manuprāt, var atrisināt divos veidos. Pirmkārt, žurnālos lieliem burtiem būtu jādeklarē tiesības interpretēt – „mēs rakstāmam to, ko esam spējuši redzēt ar savām acīm, nevis to, ko kāds varētu gribēt, lai mēs ieraugām”. Un, otrkārt, par intervijām būtu jāmaksā, tādējādi intervējamā intereses netiktu ignorētas, gadījumā, ja viņam nepatiktu galarezultāts.

Un otrais knifs – ko darīt ar fantāzijām un jūtām, kas vienmēr paliek pēc jebkura personiska, tajā skaitā interviju procesa? Saskaņā ar psihodramatisko acting hunger principu, tām ir automātiski jāizpaužas uzvedībā, ja tās netiek atzītas un izpaustas apzināti. Šīs jūtas es neuztveru kā „atkritumus”, tieši otrādi. Man šķiet, ka tieši ar šīm savām reakcijām uz notikumu (interviju) mēs esam vispersoniskākie un vistiešāk stāstam par sevi. Intervija ir darbs, bet fantāzijas un jūtas – cilvēciski personiskās reakcijas uz šo darbu.

Man šķiet, ka tas ir līdz šim neizmantots iespēju lauks tieši žurnālistikā. Tur ir vislielākā patiesība par cilvēkiem, kuri satiekas intervijā. Man šķiet, ka katrai intervijai būtu jāpievieno savdabīgs šerings – kā par notikuši jūtas gan intervētājs gan intervējamais – no tā lasītājs varētu iegūt visvairāk.

Tomēr kāda man daļa par žurnālistiku, gan jau viņi kaut kā bez manis iztiks kā iztikuši līdz šim. Man jādomā par manām reakcijām uz jārūpējas par to apzinātu izdalīšanu. Arī tādēļ esmu izveidojis šo mājaslapu, varbūt kāds gribēs no manis ko pārņemt šajā ziņā. Un tajā es pastāstu, kā man klājās ap Kluba interviju.

Un tad sākas kaut kas, kas varētu likt man gribēt turpmāk nedalīties ar savām personiskajām reakcijām - tās ir citu cilvēku personiskās reakcijas. Inita komentāros mani mierina – varbūt viņai liekas, ka esmu pārskaities un tādēļ man jāsniedz gādīga un palīdzīga roka? Bet Oskars it kā vīlies, it kā atraidīts saka – nu kā tad tu, Viestur, tā, mēs taču tikai to vislabāko priekš tevis…

Varētu gribēties teikt – nu nomierinieties, neesmu tak es ne dusmīgs, ne vīlies, ne aizvainots, nevajag par mani tā rūpēties. Un darbs jau nav slikts vai nepareizs, tas ir gana labs. Interpretēts, bet es tak atzīstu tiesības uz to. Es nevērtēju un neuzskatu, ka Klubs ir slikts. Tas ir ar savu seju, savu lasītāju un savu vietu. Žurnāls pāraugušiem puikām – vai tas skan slikti?

Par laimi, man nepiemīt atbildības sajūta par to, kā citi jutīsies par to, kā es jūtos. Vairs nepiemīt, kādreiz bija sliktāk. Tā vietā nāk apmierinājums – re, kā mēs te apmaināmies ar reakcijām un reakcijām uz reakcijām un re kā tas ir tik cilvēciski, cik vien var būt. Skaisti, krāsaini un iepriekš neparedzami!

Palika vien pēdējais jautājums - par objektivitāti. Par to, par ko cilvēki mēdz jautāt – bet kā tad ir patiesībā?

Pirmkārt, patiesība ir vismaz arī subjektīva, - tā ir tas, ko mēs uztveram, jūtam, fantazējam, vēlamies, sapņojam – mūsu vienīgā, iekšējā, izjūtamā dzīve. Bet, otrkārt, varbūt patiesība ir tikai subjektīva un objektīvais vienkārši ir demokrātiskā vairākuma subjektīvo viedokļu ģeometriskā summa?

Bet ja tā, tad kas gan var būt skaistāks par katra mūsu atsevišķajiem subjektīvajiem redzējumiem? Un kas var būt iedrošinošāks attiecībā uz tiesībām tos paust kā paziņojums, ka objektivitāte ir ilūzija?