1.                          Narcistiskie – viņš grib tikt ievērots, pamanīts un izcelts; viņam šķiet, ka tādā veidā var iegūt kādu papildus nozīmi vai vērtību.

2.                          Piedzīvojumi – ja intervēšana un gozēšanās publiskajā telpā notiek  reti un nav kļuvusi par profesiju, tad tas var būt interesanti, neprognozējami, izglītojoši.

3.                          Atkarība – profesionāliem mediju darbiniekiem ir grūti aiziet nu publikās uzmanības prožektoriem.

4.                          Publicitāte – intervija sniedz iespēju iepazīstināt ar sevi un savu darbošanos plašas darbam vajadzīgu cilvēku masas, kuras pēc tam varētu tikt iesaistītas citos, saistītos pasākumos.

5.                          Misija – intervija var sniegt svarīgu izglītojošu informāciju lasītājiem.

6.                          Nauda – iespēja piepelnīties.

Manuprāt, tikai nauda kā motīvs ir brīvs no „cepšanās” par gala rezultātu, jo tad atbildes uz žurnālista jautājumiem  atgādina psihoterapeitisku konsultāciju – terapeits taču nezina un nevar atbildēt, kā klients izmantos to, ko tajā ieguvis. Viņš pats, nevis terapeits, atbild par to, kā izmantos konsultācijā notiekošais.

Ja intervija ir bezmaksas, tad automātiski ieslēdzas cilvēciskā nepieciešamība  rēķināties ar eventuālajām intervējamā interesēm vai fantazēt par tām. Šo interešu apmierināšana notiek automātiski, ja intervējamajam ir trīs pirmie sadarbošanās motīvi – sevis izrādīšana, piedzīvojumi vai atkarība. Ko nevar teikt par publicitāti un misiju kā motīviem – šajā gadījumā intervējamais neizbēgami nostāda savas intereses atkarīgā pozīcijā. Kā žurnālists pastrādās darba publikācijas sagatavošanā? Vai padomās par abu kā partneru motivāciju konflikts? Vai upurēs iespēju šo konfliktu tieši izmantot savās radošajās interesēs?

Taču nepazaudēsim galveno – lasītāju. Viņa vajadzības un līdz ar to – pirkšanas izvēles uzminēt nav iespējams, lai kā arī netiktu apgalvots pretējais. Bet mēs esam tā pieraduši, ka neko uzminēt un līdz ar to – lasītājam pakalpot nav nepieciešams, jo pastāv taču brīnumnūjiņa – lasītāja pirkšanas izvēļu ietekmēšanas tehnoloģijas. Kādēļ izvēles jāuzzina, ja tās var radīt, vadīt un ietekmēt?

Un šeit sākas lielās briesmas interviju saturam – saki ko gribi, mēs uztaisīsim tā, lai izskatītos smuki un „meitenēm patiktu”. Un atkal – ar pirmajām trim motīvu grupām startējošam māksliniekam ar to lieliski pietiks, viņš būs apmierināts, viņš būs lieliski izvests tautās!

Taču par mani to nevar teikt – mani interesē trīs brīvības – mana brīvība teikt vai neteikt, ko gribu; žurnālista brīvība saprast, nesaprast un interpretēt, kā viņš grib, un lasītāja brīvība pirkt, ko grib. Un pēc tam atkal trīs brīvības – mana – interpretēt žurnālista un pircēja izvēles, žurnālista - interpretēt intervējamā un lasītāja izvēles, bet lasītāja – interpretēt intervējamā un žurnālista izvēles.