Nu Ministru portfeļus piedāvā uzņēmējiem, piemēram Jurim Žagaram vai Jānim Duklāvam. Viņi atsaka. Kāpēc? Duklāvs taču nav tikai alusdarītājs. Viņš ir viens no Piebalgas „Četriem, kas meklē miljonu” – bet par to jau 80-tajos dzimušie šodienas mēdiju jaunieši neko nezina. Cilvēks, kas kaut ko ir pieredzējis dzīvē, sapratis biznesu un daudz ko ārpus tā un kam ir savs ļoti stiprs mugurkauls. Nevaru iedomāties viņu valsts nozadzēju kompānijā.
Pašreizējām partijām ir jānoiet no spēles laukuma un jāpasēž uz rezervistu soliņa. Vietā jānāk nevis tādiem, kas vēlas privatizēt varu, bet tādiem, kuri meklēs, kādā veidā vara var apliecināt sevi, palīdzot pašpalīdzībai Domāju, tādi ļaudis ir. Iepriekšējās politiķu paaudzes kampaņu reklāmās sludināja: «Paskatieties, cik mēs esam forši! Ievēliet mūs!» Mēs ievēlējām un viņu acumirklī par mums aizmirsa.
Grieķu mitoloģijā pēc titāniskā nāca attīstībā pārākais olimpiskais etaps. To raksturoja atbildība par visiem, nevis pašiem par sevi, savu bandu un kabatu. Tas, ko politiskajā attīstībā esam pieredzējuši līdz šim, ir devis titānu mugurkaulu. Uz šīs pieredzes ir jābalsta nākamais attīstības cikls - olimpiskais.
Kad šī valdībā kritīs, nākamā būs spiesta nāk ar jaunu piedāvājumu. Sabiedrībā valda pilnīgi cits noskaņojums – cilvēki kļuvuši gudrāki, izauguši. Tas ir mulsinoši savā ziņā, atcerēties, ka tikai dažus gadus atpakaļ Šķēle tika izjusts kā „viens no mūsējiem”. Bet šodien šī izjūta ir cita – tas, ko viņš piedāvāja, ir izmantots, bet vairs nav aktuāls, viņam jāsamierinās ar vietu rezervē. Šī sabiedrības izjūta visu nosaka.
Jauni procesi noritēs – tie vienkārši nevar nebūt.
|
