Daļa jauniešu uztaustījuši, ka mūsu izglītības sistēma nav tā lētākā un modernākā. Šāda emigrācija, manuprāt, ir dabiska un vēlama, atšķirībā no dusmpilnas bēgšanas no šīs korumpētās valsts .

Iztēlosimies šādu metaforu: rit futbola spēle. Ir noteikumi, teiksim, nedrīkst ņemt bumbu rokās. Tomēr kāds spēlētājs to visu laiku dara: satver bumbu rokās un ienes vārtos. Tiesnesis vārtu guvumu ieskaita.  Ko dara pārējie spēlētāji? Viņi teic: „Ja tāda tā spēlīte, tad mēs braucam prom” un futbols ir miris! Ja celtniecības firmai no Rēzeknes ir vieni noteikumi konkursā, bet Rīgas konkurentiem – citi, tad  rēzeknieši parasti „zaudē” un - dodas prom. Tā nav vēlēšanas aizbraukt, bet gan izstumšana, radot ne tikai emigrāciju kā vienīgo negatīvu konsekvenci. Šāda shēma radīja arī pirmo emigrantu plūsmu, kuri devās uz Īriju. 

Uz tautas šķelšanos raugos no sistēmiskā viedokļa. Sistēmā VISAM IR NOZĪME. Arī ubags Vecrīgā ir svarīgs – viņš kaut ko nozīmē šeit un mums katram. Ja aizbrauc darbaspējīgi cilvēki un jaunieši, tad tas ir ļoti, ļoti satraucoši . Politiķi, kuri ilgstoši uz šiem procesiem nereaģē, nevarēs te saimniekot. Nākotne pieder tiem, kas spēs sistēmiski raudzīties uz norisēm valstī, kuri sapratīs, ka arī tie, kuriem šobrīd ir 18, pieder pie valsts un viņiem ir tiesības gribēt te realizēt savus sapņus. Ja politiķi un arī mēs, kas šos politiķus ievēl, nedomājam, kā dot viņiem šo iespēju, tas neesam savā vietā!

Emigrācijā būt ir ļoti sarežģīti. Es to negribētu. Ja tu šodien emigrē uz Eiropu, tad tu nevari gribēt, ka tavs bērns jau būs spējis tā integrēties jaunajā vidē, ka varēs būt profesors universitātē, piemērām. Tu būsi it kā vienlīdzīgs un tomēr pēdējā šķirā. Aizbraucējam viss jāsāk no jauna un ir jāpaiet paaudzēm, lai iesakņotos tur. Bet ja sagribēsies atgriezties, nāksies secināt, ka esi svešinieks arī šeit. Nedomāju, ka tie, kuri šobrīd aizbrauc, apzinās šo sarežģītību. Taču aizbraucot viņi dod signālu mums un izdara svarīgu darbu, tādējādi rādot, ka tomēr pieder pie šīs nācijas.