Atradu savas pirms gada tapušās piezīmes par „Uguni un nakti”. Ieraudzīju gana daudz tāda, ko šodien interpretētu citādi, vēl īsti nezinot, kā. Un arī pati galvenā doma, nākoša no šī darba, laikam izsakāma skaidrāk un nepārprotamāk. Apziņas dzimšana – varbūt tā. Man būs vēl jāpasvīst, lai no robusta klintsbluķa izkļūtu Galateja, Milosas Venēra vai Dāvids – viss, kas tajā neapzināts un slēpts. Tomēr šķiet, ka jau aptuveni zinu, kas tas varētu būt.

Viņa teica, ka nevarot dabūt „Pie tēva”, bet es teicu, ka „Unai” to esmu aizsūtījis. Bet viņa vienalga nevarot atrast, jo tādas lietas mēdzot pazust. Bet es liku manīt, ka tā varētu nebūt mana problēma un tad viņa teica, ka esot pusotru stundu sēdējusi „Valterā un Rapā” un lasījusi to, kas dabūjams tāpat.