Kad saņēmu Ilzes taisīto interviju rakstītā veidā, samulsu. Tas bija tieši tas, kā es uztveru interviju – kā jūtīgu, pulsējošu divu nevienādu cilvēku  dialogu. Lieliska, detaļās slīpēta valoda. Domas, ko biju izteicis, atklājās vēl skaidrāk, kā biju spējis tās izteikt pats. Man nebija ko piebilst, ja neskaita komplimentus. Mirklis dzīves, viena satikšanās, divi cilvēki, katrs ar savu pozīciju, nākošu no vienas vienīgās vietas, kur šim cilvēkam iegadījies nostāties.

Vēl būs nākamā intervija „Unā”, satikšanās tās sakarā jau bija, es viņai iedāvināju grāmatu. Viņa man atsūtīja trīs brīnišķīgas kora dziesmas, klausījos tās ceturtdienas vakarā, kad darbi ar klientiem aiz muguras. Rīt piektdiena, vēl viena intervija, šoreiz TV un tad būs vairāk laika, lai pārdomātu, kas pa šo nedēļu sadarīts un sarunāts.