Politiķi aizbildinās, ka izdzīvos tā māksla, tā kultūra, kas sevi atpelnīs. Sevi atpelna bizness un tajā darbojas biznesa likumi. Kultūra ir tas, kas paliek pāri, kad nekā vairs nav. Kultūra ir tas pats mūsu vecais tēvs, kuru vai nu vedam ragutiņās uz mežu, vai nu brīdī, kad ir krīze, apjautājamies viņam, kā viņš pārdzīvoja tās krīzes, kas viņa mūža laikā bijušas? Kultūra ir vērtības, kuras ir mūsu pamatā un upuraltāris, uz kura ziedot, krītot ceļos šo vērtību priekšā.

Viens no „aizklapējamajiem „ muzejiem ir Kalna Kaibēni, skola, kurā izglītojās un izauga liela daļa visas nācijas intelektuālās elites, kas vēlāk no nekā radīja Latvijas valsti visās tās tolaik modernajās izpausmēs. 150 bērni un divi skolotāji vidējas savrupmājas lieluma ēkā. Gulēšana turpat klasēs uz grīdas, līdzpaņemtā pārtikas cibiņa visai nedēļai.

Šodienas ministriem, Zalānu ieskaitot, vajadzētu turp aiziet un padomāt, vai no šim vērtībām nav kas pārņemams. Kā tas var būt, ka no nekā var izveidot kaut ko tik izcilu?! Paradoksāli, ka brīdī, kad tieši šīs zināšanas ir vajadzīgas, viņi saka – klapē ciet! Tas ir tik simptomātiski – nezināt vēsturi un nemācīties tieši no tā, kas var dot spēku un atrisinājumu šodienā.

Būt mūsu kultūrai vai nebūt – tas ir arī cieņas un goda jautājums pret svētumiem. Kā var utilitārā viedā spriedelēt par naudu šādam muzejam? Tad jau var spriedelēt, būs vai nebūs nauda Zalāna biksēm?! Bet kas tas par vīru, kas nevar nopelnīt biksēm?Vai tas vairs nav pašcieņas jautājums?

Kalnu Kaibēnu vērtība nav cilvēku skaitā, kas to apmeklē, bet gan tajā, ko šī māja pārstāv mums pašiem. Latviešu nācijas izcelšanās pamatā ir fenomens, ka mēs no nekā esam pratuši radīt kultūru kā dievišķu dzirksti izejai no tumsas un tieši to pārstāv visi trīs „aizklapējamie” muzeji.