Domājot par muzejniecību kā parādību, man vienmēr ir nācies domāt par to, lai priekšmeti, materiālās liecības, bez kā muzejam taču nav jēgas, dzīvotu nevis savu, priekšmetu dzīvi, kam atkal nebūtu jēgas, bet iesildītu apmeklētāju SATIKTIES ar garīgo, nemateriālo, ideālo. Ne vienmēr tas izdodas – un tad muzejs riskē kļūt par vecu krāmu noliktavu.
Piedzīvojumi Piebalgā, kuri šeit jau vairākkārt tik pieteikti, pārpārēm ietvēra sevī satikšanos ar abiem minētajiem aspektiem - materiālo un garīgo.
