Nu ir pienākusi diena, kad varam nestrādāt un nemeklēt arvien jaunus un jaunus nepadarītus darbus. Padomāt, vai mums tomēr nav arī gana iemeslu justies apmierinātiem un varbūt pat laimīgiem, ka nu jau deviņdesmit vienu gadu ir Latvijas Republika.
Man tādu iemeslu netrūkst. Nevienā citā valstī es nevarētu darīt to, ko man patīk darīt un tā, kā man patīk darīt. Nevienu citu valsti es nevarētu gribēt darīt pilnīgāku tā, kā Latviju. Pat tas, ka darāmā šeit netrūkst, nekādā gadījumā nevar būt nelaimīguma iemesls, drīzāk jau otrādi. Un nekur citur es nevarētu Dzīvot.
Izbaudu šodien šo mirkli, nedomājot ne par pagātni, ne par nākotni, ne par esamībām citās mūsu valsts neizmantotajās iespējās. Tikai šobrīd notiek mūsu vienīgā dzīve, tā, kura pēc mirkļa būs aizgājusi. Aizvērsim acis, notversim to un novēlēsim paši sev – daudz laimes tev, Latvija!
