Rīt, divpadsmitos dienā, Dikļu kapsētā mēs mātei zemei atdosim manu tēvu Rolandu Rudzīti. Viņam bija vēzis, humāna slimība - to es tādā nozīmē, ka varbūt varētu sagatavoties šādai nepēkšņai nāvei. Nevar sagatavoties, nāve izsit ķeblīti zem visiem, kas paliek.
Viņš bija Tēvs. Tas nozīmē, ka sievietes, ko viņš sastapa savā dzīvē, gribēja būt Meitas. Nabaga tēvs, izmantots un nesaprasts, trešais tēva dēls, Antiņš. Tomēr – viņas taču uzdeva jautājumus. Tādus, kas jāturpina atbildēt man, viņa Dēlam.
Tā tas ir, tēvs. Esmu pateicīgs par jautājumiem. Rīt tavas bēres.
