Eksprezidentes
viedokli dzirdēju. Nospriedu, ka gan jau viņa zin, ko runā. Protams, meklēju arī
savas domas par abu AŠ kopāsanākšanu. Taču vispirms cenšos apjaust, kas notiek
ar demokrātiju un tās atspuļojumu mēdijos.
Senākos laikos
ļaudis par savu naudu nopirka laikrakstu, zinot, ka naudiņa aiziet informatīvā
produkta izstrādei, kura objektivitāti garantēja mediju konkurence. Nu mītam
jokainā, ar kājām gaisā apgrieztā pasaulē, kurā vairums informatīvās telpas ir
nopirkts. Ir jau „baigi” ērti pieslēgties internetam vai noklikšķināt TV pulti
– nekas nav papildus jāmaksā žurnālistiem par viņu darbu! Šai pasaulē nekas nav
par brīvu un, ja nemaksā tu, tad maksā kāds cits. Medijs tad sāk strādāt nevis
lasītāja, bet „reklāmdevēja” interesēs.
Mums vairs nav
tradicionālo vēlēšanu kampaņu, kurās cīnās viedokļi un idejas. Un kurās
būtiskākais ir politiķu atbildība, reputācija, personiskās spējas. Nu ziņas
„iebaro” cilvēki, kam ir nauda. Tās veido polittehnologi, kas nevis analizē
Šleseru un Šķēli attiecībā pret pārējiem, bet ir pārnesuši cīņu par vēlētāju
balsīm zemapziņas līmenī. Stendzenieks ir sava amata meistars un ja viņš domā,
ka simbols Aв labi der, lai panāktu vēlamo, tad gan jau zina, kas strādā un
kas nestrādā. Bet vai mēs gribam būt tik viegli manipulējami, cik viegli
manipulējami, izrādās, esam? Vai mums naktīs labi nāk miegs, apjaušot, cik
lielā mērā politiskais process un vēlēšanu kampaņa ir izgājusi ārpus kontroles,
ārpus saprāta telpas un cik ļoti ar mūsu zemapziņu manipulē nauda, nevis mūsu
pašu intereses un apzinātās izvēles?
Tas man šķiet
pārdomu vērts.
|