Kad izrāde
beigusies un „Observatorijas” skatītāji dodas mājup, skatam atklājas uzraksti
uz pakāpieniem. „Paldies Helēnai Demakovai”, „Paldies Normundam Beļskim”. Kas
sumināts uz trešā – diemžēl vairs neatceros.
Šie trīs
cilvēki, iespējams, ir palīdzējuši vien ar pilsonisko pozīciju, varbūt ar savu
politisko ietekmi, kura, iespējams - tieši pretēji, nekādi evarēja būt varējusi
ietekmēt to ierēdņu lēmumus, kas stūrē naudas plūsmas kultūrā. Tomēr īstas
pārliecības par to nav.
Visdrīzāk tomēr pateicība
izteikta tiem, kas kārto lietas caur sētas durvīm, vismaz tā uzraksti uzrunāja mani.
Protams, saprotu, ka kultūrai naudu vajag un saprotu arī teātra „gājienu”, kam
jākaujas par katru kapeiku un jāizmanto arī šādi – „puscaurspīdīgi” finanšu
ieguves kanāli, ja vien ir šāda iespēja.
Taču zinu arī
slodzi, kas radošajiem cilvēkiem ir bijusi jānes, lai šo tagad zudušo naudu
izcīnītu. Stādos priekšā, ka gan bijušo, gan esošu cīņu dēļ daudzas radošas
veiksmes nespēja piedzimt, jo enerģija aizgāja citam, zudīgam mērķim.
Varbūt es
kļūdos, bet man šķiet, ka šādu mazu, ielas teātru pamatvērtībai tomēr būtu
jābūt brīvībai teikt visu, un nebūt nevienam parādā. Atbildēt tikai savam
skatītājam, kurš no sava personiskā maka par visu to maksā un Mākslai.
Nepielietot dārgas skatuves tehnoloģijas, balstoties vien uz galveno, bez kā
teātris nevar pastāvēt - AKTIERI. Un iespēju šim aktierim eksperimentēt un
„ievilkt svaigu gaisu”, atšķirībā no darba akadēmiskajos teātros ar to
neizbēgami hierarhisko struktūru un dārgo produkciju, kur aktiera darba īstās
pērles viegli var pazust.
Tomēr objektīvā
realitāte laikam ir citāda. Ielas teātris, kur aktieris dabū nevis brīvību, bet
naudu. Vairāk naudas kā pamatdarbā, samaksa kurā ir tik pazemojoša, ka par to
nevienam nedrīkst stāstīt. Tādēļ tagad laikam aktieri droši vien protestēs pret
to, ka viņiem vairs nav jābučo rokas tādiem, par ko viņi neko labu nedomā.
|