Kopš neatkarības atjaunošanas esam nogājuši apli, kādu noteiktu attīstības posmu. Taču visu šo laiku esam dzīvojuši ar tādu kā mākslīgu virsbūvi un ilūzijām. Esam domājuši, ka esam demokrāti un demokrātiski domājoši, ka esam strādīgi, draudzīgi, gudri, ka atrodamies vecajā Eiropā, ka ticam tirgus ekonomikai, ka saprotam, kas mēs esam un – kā tikai mums tiks radīti normāli apstākļi, tā mūsu valsts neiedomājamā ātrumā attīstīsies. Visi šie priekšstati acīm redzot ir cietuši ja ne pilnīgu tad vismaz daļēju fiasko.
Tā saucamie vecie eiropieši ne ar ko par mums nav labāki, varbūt pat sliktāki, jo mēs esam vairāk izsalkuši, tāpēc mēs ātrāk kustamies un attiecīgi ātrāk sasniegsim rezultātu. Taču, lai šo rezultātu sasniegtu, kaut kam ir jāmainās un šis pārmaiņas – gribam to vai ne - jau notiek. Iluzorā virsbūve vienkārši noārdās un mēs, gluži kā Andersena pasakā attopam, ka «karalis (lasi – mēs paši) ir pliks» vai pārfrazējot – karalis ir nabags. Vai mainījusies realitāte? Nē, tā tāda bijusi visu laiku, taču mēs to tikai tagad esam pamanījuši skaidrām acīm.
Manuprāt, atziņa, ka esam nabadzīgi, ir cerīga, jo, ja cilvēki to patiesi pieņem kā realitāti, tad var sākt virzīties uz augšu, balstoties uz reālām, nevis iedomātām iespējām. Taču var arī bēgt. Vai mēģināt vēl kaut ko nozagt – zināms taču, ka kataklizmu un lielas nabadzības laikā marodierisms pieaug. Proti – var izvērsties pozitīvs, bet var attīstīties arī negatīvs scenārijs. Ko tad, ja notiek pēdējais? Vieta tukša nepaliks. Neizdarīgo tautiešu vietā nāks citi, uzņēmīgāki cilvēki. Iespējams arī, ka vēsture mums paredzējusi ilgāku stagnācijas laiku – piecdesmit vai pat simts gadus, lai muļļātos. Ja nu galīgi nepratīsim savu nabadzības iespēju izmantot – vai tas civilizācijas vēsturē vienīgais piemērs, kad viena tauta nomaina otru?
|
