Ja raugāmies uz šo jaunumu nopietni, tad jāsecina, ka politiskās cīņas arēna kļūst bagātaka jauniem paņēmieniem. Ja agrāk vārdos bija argumenti, bet ķermeņa valodā un zemtekstos – stūrainas cīņas pozas, tad tagad tiek rādīts, ka iespējams arī otrādi – rafinēta apcelšanās vārdos ar vieglu smaidu sejā, kuram jārāda - finansu ministrs tak nav draugos ar saimnieciski pareizu naudas tērēšanu!
Šeit jāatceras, ka it kā identiskais pārmetums Ainaram Šleseram par 30 tūkstošu vērto pulksteni taču izskanēja pilnīgi citādi. Repše ir kā klases populārakais apsmiekla zēns, kurš jūt, ka kārtējais jociņš liek visiem daudznozīmīgi saskatīties, bet pašam apcelšanas objektam – galvu plecos, acis mākoņos, bet lūpas spītīgā spītā. Mātišķākās no meitenēm metas nabaga upuri glābt, kaunināt zobgaļus, kamēr saprot, ka viņu glābjamais dīvainā kārtā pamanās dabūt pērienu pat baznīcā. Šo finansu ministra vājo punktu viņa politiskie oponenti prasmīgi izmanto, lai izdarītu psiholoģisku spiedienu.
Attiecībā uz joka daudznozīmīgumu – pagaidām neskaitās, ka Repše ar tautas saziedotajiem simtiem tūkstošiem latu būtu izveidojis sekmīgu personisko biznesu. Bet „lielie puikas”, kas pratuši izsūkt sausas mātes Latvijas krūtis, joprojām skaitās nepārspējami biznesmeņi. Viņi joprojm drīkst daudznozīmīgi sasmīnēties par to sīko, jocīgo.
Bet kurš gan no mums, tautas, var zināt, vai, piemērām, lielākus ienākumus valsts budžetā nestu PVN palielināšana vai samazināšana? Un vai būtu reāli dabūt aizdevumu no SVF ar nepiekāpīgaku sarunu taktiku no Latvijas puses? Es ļoti šaubos, vai tie, kas tagad valdībai ar putām uz lūpām pārmet šos grēkus, paši ir tik ļoti pārliecināti par to, ko saka. Un vai viņi spētu rīkoties citādāk, paši būdami pie varas.
Visos šajos svarīgajos jautājumos vēl nav izvirzījušies neatkarīgi eksperti, kam mēs varētu uzticeties, izdarot izvēles. Bet ja tā, tad līdzās populismam, demagoģijai un blefošanai nozīmi iegūst arī paņēmieni no mūžīgā skolaspuiku arsenāla. Un ja Cibiņš pirmdienā uz skolu atnāk smalkā ādas žaketē, ko gan vēl labāku vajag Buņģim un viņa draugiem? Lai iznīcinatu nabadziņu, nav nemaz jāvelk ārā biezās speķmaizes un demonstratīvi tās jāloka iekšā, noraugoties, ka citi rij siekalas. Nav vajadzīgas arī sniega kaujas. „Vai tu ieķīlāji tēva vienīgo zirgu, Cibiņ?”, viņi var vientiesīgi pajautāt un daudznozīmīgi sasmīnēties.
|
