Ja politiķim vairs nav jādomā, ko viņš saka savam vēlētājam un nav jāseko līdzi, vai vēlētājs ir apmierināts ar politiķa pateikto, tad zūd ne tikai ļoti būtiskais personiskās komunikācijas faktors, kurā var rasties daudz ideju par valsts tālāku attīstību. Notiek kas vēl bīstamāks – vēlētājs ir kļuvis par procentiem, kuriem patīk X reklāmas profesionāļu izveidotais, un citiem procentiem, kuri fano par Y. Un politiķi sāk sacensties nevis par idejām un vēlētāju, bet par reklāmas speciālistiem un naudu vēlēšanu kampaņai.

Manuprāt, šāda lietu kārtība ir ļoti tāla no klasiskās grieķu demokrātijas principiem, kad valstsvīriem bija jāspēj pašiem runāt agorā. Un jāiztur tautas balsojums – burtiskā nozīmē – ar balsīm, nevis rokām vai kājām. Politiķi mācījās retoriku, lai spētu gan noformulēt, gan saprotami izteikt savas domas. Klasiski un pat arhetipiski ir arī tas, ka pret cilvēku, kurš neprot izteikties, mums ir grūti izjust uzticēšanos.

Atceros, 30 gadus atpakaļ Leonīds Brežņevs lasīja savas runas no papīra un visiem bija skaidrs, ka „tās kāds ir uzrakstījis”. Milzu tautas uzticību izpelnījās „jaunais” Mihails Gorbačovs, kurš runāja kā cilvēks – „no galvas”, to, ko domāja. Jaunie jautājumi nereti ir labi piemirsti vecie...