Pirmkārt, ja runājam nopietni, šis gadījums acīmredzami norāda, ka partiju cīņas ieguvušas jaunas iezīmes. Nudien, tās vairs nav tik garlaicīgas kā līdz šim! Šamējie ķērušies pie psiholoģiskās ietekmēšanas metodēm! Aizrādījumi vairs nav par būtību, bet – tieši un mērķtiecīgi iespaido psiholoģiski.
Otrkārt, ja uzlūkojam notikušo caur joku, tas man tas asociējas ar slaveno Jāņa Poruka stāstu „Kauja pie Knipskas”. Iztēlojos, kā kādudien Cibiņš atbrien uz skolu ādas žaketē. Buņģim, protams, acis izspiežas: «Kas gan pasaulē notiek? Kur, Cibiņ, tādu žaketi rāvi?» Cibiņš varētu atbildēt apmēram šādi: «Cik es varu nolūkoties, kā tu rij savas speķainās sviestmaizes un man nedod? Kaut kas bija jādara! Ieķīlāju tēva zirgu un nopirku žaketi!»
Treškārt man jādomā par Repši kā tādu. Iepriekšējā vētra ar Repši kā centrālo figūru sacēlās, kad Aija Zariņa viņu attēloja savā gleznā kā Kristu. Respektīvi, kā upuri, kurš tiek sists krustā. Es gribu teikt – Repše ir no tiem, kuri arī baznīcā dabūs pa aci! Visi mierīgi staigā ar ādas žaketēm. Uzvelk Repše un, protams – dabū pa aci! Viņš vienkārši tāds ir – kam upura loma „uz sejas”. Vienalga kurš no viņiem – Cibiņš, vai Repše, vai Kristus atnāk uz skolu un nedabū speķa maizes, bet noteikti dabū ar sniega piku pa pakausi! Vienkārši tāpat! Kur nu vēl par ādas žaketi!
|
