Dieviete ir nesātīga, tai nekad nav gana. Tikko saņēmusi ziedojumu un to pieņēmusi, tā jau prasa jaunu. Viņai vairāk VIENMĒR ir labāk nekā mazāk. Tādā veidā izpaužas arhetipiskās vēstures spēks. Un tādā veidā pierādās, ka kolektīvi piedzīvotais tomēr izrādās drošāks nekā individuāli vēl tikai gaidāmais.

Rudenī pie manis ieplūst jaunu klientu plūsma, kuri pa vasaru uzkrājuši gan enerģiju, gan jautājumus. Daļa no tiem ir tie paši mūžvecie, bet varbūt citādi ietērpti. Bet arī es esmu ja ne jauns, tad cits – laiks taču rit. Nepārstāju brīnīties, kā mana zemapziņa ik pa brīdim atbild arī uz to, kas jautāts pirms gadiem desmit. Vai vienpadsmit, kā saistībā ar Bendes meitiņu, piemērām. Šoreiz dažas citādas domas par to, kādēļ alkohols tiek vainots (vai, zinātniskāk runājot, uzskatīts par galveno etioloģisko faktoru) saslimstībā ar alkoholismu.

Savulaik Vinstons Čērčils par demokrātiju izteicās kā par kaut ko nepilnīgu, ar ko tomēr jāsamierinās, ”jo nekas labāks neesot izdomāts”. Tomēr šāda veselīgi skeptiska pozīcija šodien, sevišķi Latvijā nav diez ko populāra. Dzīvojam ar nerakstītu likumu, ka viss, kas nav demokrātiski, ir slikti. Atpalikuši un nepareizi. Tomēr padomāsim par Čērčila skepsi.

Padzirdējis, ka Annas Arutunjanas grāmata „Mistērija. Putins” īstenībā nemaz nav par Putinu, bet par krievu feodālismu, nevarēju to nenopirkt. Kaut arī par Putinu tomēr diezgan daudz, pirkumu nenožēloju. Pulka man jaunu faktu, kā arī skaidrojumu tam, kas Krievijā acīmredzams, pat no Latvijas raugoties.

„Viestur, uzrakstiet kaut ko par greizsirdības tematiku. Manuprāt, nav bijis...” – tā rakstīja Ieva, nu jau pasen, maija beigās. Ja jau tik ilgi neatsaucos šim aicinājumam, tad laikam tā tēma manī ļoti nedeg. Tomēr jautājums no prāta neizgāja un tagad, pārskatot savus rakstus par mīlestību, laulību un šķiršanos, nolēmu par to padomāt un uzrakstīt.

Saņēmis jauno "Bendes meitiņu ...", esmu iekritis kaut kādā nenopietnā noskaņojumā vai inficēts ar liderības bacili (nejaukt ar līderību). Asociācijas rodas, gūzmējas un plūst, nevaldāmi un dzīvelīgi. Atcerējos kādreiz populāro strīdu starp fiziķiem un liriķiem, bet pēc tam – devos atpakaļ, pie domām par tukšuma dabu. Man sāka kaut kā pietrūkt sistēmā Dieviete – Dievs.

Dažas piezīmes atmiņas un domas pirms trešā, pārstrādātā „Bendes meitiņa un viņas tēvs” izdevuma nonākšanas veikalu plauktos. Tam jānotiek šonedēļ.