Kad manam vectēvam jautāja – „nu, kā tas ir?”, viņš parasti izturēja garāku pauzi, aizpīpēja papirosu un noteica – „no kuras puses skatās?”. Nu, protams, objektīvas patiesības nav, tā varētu to iztulkot. Bet ir arī cits tulkojums – ja mēs pieļaujam, ka novērotājs var skatīties tikai no divām, regresa un progresa pusēm, nevis no visām iespējamajām, tad jautājums, kas uzdots par patriarhātu kā matriarhāta kompensāciju (tātad patrimatriarhātu) vai kā šķērsli demokrātijai un tirgus ekonomikai, nav nemaz tik vienkāršs.

Turpinu risināt tēmu par Kādu, šoreiz kontekstā ar atbildību par narkotiku apdraudētajiem bērniem. It kā jau aplūkoti jautājumi, tomēr jaunos kontekstos šo to var ieraudzīt skaidrāk. Viss sākās no ieraksta TV, par kuru jau ziņoju Sākumlapā

Neliekos mierā ar domāšanu par dīvaino latviešu tautu. Daru to gan aktuālo notikumu gaismā, gan lasot visādus vecus, diezgan svētus rakstus. Šķiet, dažas dzirksteles no tā visa izlēca, kaut kur pavirzījos.

Valda Dombrovska atkāpšanās simboliski ir tāda kā sevis krustā sišanas akcija, pēc kuras visi saprot, ka runa nav par vainu un ne pat par atbildību sakarā ar notikušo Maximas nelaimi. Maģisks sevis upurēšanas akts, kam izrādījās nozīmīga enerģētiska nozīme uz valsts politisko dzīvi, kas, ak vai, jau kuro reizi nav tajā vienkāršākajā stāvoklī. Solis, kas liek aizmirst par pagājušā nedēļā meklēto Kādu. Liekot domāt, ka šis Kāds ir gan atradies, gan kļuvis neaktuāls, vienlaicīgi.

Šonedēļ ne par ko citu, kā par Zolitūdes traģēdiju rakstīt nav iespējams. Šī nelaime veido tādu gravitāciju, ka nekas cits vismaz tuvākajā laikā ar to konkurēt nevarēs. Kā jau netaisnīga, ļauna, negaidīta nāve, daudzkārt pavairota.

Man pavisam negaidīti www.kasjauns.lv no žurnāla OK pārpublicējis manu interviju par neuzticību, kurai piekabinājis negaumīgu, provokatorisku un viegli pārprotamu virsrakstu. Tā izrādījās ļoti lasīta un daudz komentēta - http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/135996/viesturs-rudzitis-neuzticiba-ir-normala-paradiba . Brīnumainā kārtā kāda puse no komentāriem izrādījās pozitīva. Esmu saņēmis arī dažas vēstules par interviju, viena no kurām man neliek mieru un spiež formulēt dažas domas, kas, iespējams, šeit vēl nav tikušas izteiktas.

Šodien – Lāčplēša diena, pēc nedēļas – dzimšanas diena valstij. Man - ļoti piemērots laiks, lai padomātu par „valsti galvās”. Par to jau labu laiku atpakaļ biju uzrakstījis savas pārdomas, tā nu tās gulēja atvilktnē, nu un tad nolēmu beidzot vilkt tās ārā un publicēt sadaļā Raksti. Bet ne jau es viens par valsti domāju, tagad mums iet vaļā diskusija par Satversmes preambulu.

Nu jau labu laiku manī iemitinājusies kāda shēma, esmu par to jau rakstījis. Tomēr tā nemaz netaisās projām iet, kā dažreiz ar tādām shēmām gadās – padzīvojas un pazūd. Bet šī kaut kā aug liela un sāk jau krāsoties! Intriga jau tā pati vecā – kā lai vīrietis uztver sievieti un kā lai sieviete uztver pati sevi. Šis jautājums nav īsti atbildēts, manuprāt. Kaut arī daudz kas no tā, ko esmu še rakstījis, šo atbildi tuvina.

Sestdien notika kārtējā Latvijas psihoterapeitu biedrības konference, šoreiz par tēmu „Brīvība. Izvēle. Mīlestība. Dzīves jēga. Nāve. Eksistenciālie jautājumi psihoterapijā.” Kā jau varēja gaidīt, neviens nerunāja par mīlestību, toties ļoti daudz par nāvi. Sagadīšanās vai nē, bet iepriekšējā nedēļa vēl ar vairākiem citiem notikumiem atgādināja un lika domāt - par to, kā pavadām cilvēkus uz to pasauli, kas pēc viņiem paliek un kā tas ietekmē palikušos. Vēl viena sagadīšanās vai nē, bet konference notika Mārstaļu ielas rokkafejnīcā, kur tajā pašā vakarā bija jānotiek „Līvu” koncertam, jau bez Aivara Brīzes. Cilvēki taču nav mūžīgi kā dievi... Un tomēr, katrs pieskāriena nāvei pārdzīvojums ir jauns.

Nesen kādā portālā bija ziņa – arhibīskaps Stankēvičs citu laikmeta nelaimju starpā nosauca arī feminismu. Esam par to jau runājuši krustām šķērsām, bet šeit vēl ir daži, manuprāt, interesanti aspekti, kuri aicināt aicina pievērst tiem uzmanību.