Iepriekšējās nedēļas nogalē uzstājos gan Anonīmo Alkoholiķu vasaras nometnē, kura šogad norisinājās Nīcā un pulcēja ļoti plašu dalībnieku loku, gan ārstu tā sauktajā Balinta grupā, kas, runājot vienkāršoti, ir viens no pašpalīdzības grupu veidiem, un kas šoreiz pulcējās Ķeguma „Oškrogā”. Tas lika man padomāt, kā šajā mājaslapā bieži un plaši lietotos terminus paskaidrot īsāk un nepārprotamāk. Secināju, ka nebūs par nāvi ar rezultātiem padalīties arī šeit.

Šoreiz nebūšu diez ko sistemātisks – tikko esmu atbraucis no Ērgļiem un iespaidi nav vēl sakratījušies pa vietām. Vēl nezinu, kas bija svarīgākais, neskaitot pašu faktu – biju izbraucis. Nevis uz Vecpiebalgas svētkiem, kā izgājšgad, bet uz Ērgļiem, jo kādam no turieniešiem bija iepaticies, kā mēs ar Ingunu Baueri pērn jauki tērzējam Kalna Kaibēnu ābeļdārzā – toreiz par Kaudzītēm, Līzi Rātminderi un nāvi. Vai nevaru aizbraukt uz Rūdolfa Blaumaņa dzimto pusi šogad?

Kādreiz visa pa plašo pasauli izkaisītā cilvēce ir bijusi viena šūna – vai varam to stādīties priekšā? Un to, ka visi cilvēki taču ir radinieki? Bet ja tā, tad mūsos ir kāda atmiņa no tā laika. Un pavisam noteikti mūsos ir atmiņa no daudz jaunāka laika – par visas tautas un, protams, sava dzimtaskoka būšanu kādas vienas pirmmātes klēpī. Šī atmiņa izpaužas kā gatavība krist karā par dzimteni un tautu, piemērām. Vai pašnāvības (ne tikai politiskas), lai iespaidotu citus – un ne tikai vecākus, kā tas parasti ir, ja galu dara pusaudži.

Man liekas, cilvēki ne tik bieži uzdod sev jautājumu – ko manā pasaules izjūtā dod seksuālās izjūtas pret līdzcilvēkiem un ko – tas, kā mani pašu seksuāli redz šie te līdzcilvēki? Un tas ir diezgan jocīgi - šis taču ir ļoti interesants jautājums, turklāt vēl seksuāls arī un kā gan seksuālais var būt neinteresants? Vēl interesantāks ir jautājums – vai tiešām šis seksuālais redzes filtrs visiem cilvēkiem ir vienāds? Respektīvi – vai es varu rēķināties, ka skatos caur to pašu filtru kā citi un savā pasaules uztverē varu rēķināties, ka tā (seksualitāte) ir vismaz aptuveni līdzīga citu ieraudzītajam? Un – kā attiekties pret cilvēkiem, kuru seksuālie filtri ir citādāki, ja arī citiem iespējams tos kā tādus, citādākus, ieraudzīt?

Arī šajā mājaslapā jau ir tikusi minēta Klarisa Pinkola Estesa – sarežģītas etniskas izcelsmes psiholoģe, jungiāniete, pasaku un visādu burvestību pētniece, contadora, kuras grāmata „Bēgošā ar vilkiem” ir guvusi plašu popularitāti pasaulē un it kā esot iznākusi arī latviski. Man tā ir tikai krieviski, tādēļ citāti, kurus pievedīšu, būs mans tulkojums no krievu valodas. Gribēju par to uzrakstīt tādēļ, ka tā labi parāda, kā, atšķirībā no autores, tajā parādīto materiālu uztveru es. Man ir aizdomas, ka šīs atšķirības atsedz arī kaut ko vairāk.

Šonedēļ turpināju domāt par vainu un vainošanu, kā ievadīšanas procedūru dzimtaskokā un kultūrā. Tas sanāca vairākos domu blokos, šoreiz gribējās tās sanumurēt. Barotne, kurā domas izauga, bija komentētāju burziņš ap iepriekšējo blogu, bet ne tikai. Paplašinājums un pastiprinājums nāca caur visādu kultūras klikšķu ienākšanu prātā.